Beāte, Beatrise

Kāzu tradīcijas un to skaidrojumi

Gatavojoties kāzām, vairums pat neaizdomājas, kāpēc to norise lielākā vai mazākā mērā ir tieši tāda un ne citāda. Lai arī cik dažādas var būt kāzu ceremonijas un svinības, pastāv vienojoši elementi, simboli un tradīcijas, kas rod vietu ikviena pāra lielajā notikumā. Kā tad galu galā šīs paražas radušās un kāda ir to simboliskā nozīme?

Laulības gredzens

Lielākajai daļai cilvēku, minot vārdu “kāzas” vai “laulības”, prātā nāk gredzens. Un ne velti, jo patiesībā laulības gredzens ir viens no senākajiem laulības simboliem, kas izmantots jau Senajā Ēģiptē, kur riņķa formas dēļ to uzskatīja par mūžības simbolu. Turpinot seno ēģiptiešu tradīciju, gredzenu kā laulību simbolu pārņēma arī senie grieķi un romieši, kuri vairāk saistīja to ar kāzu pūru, vēlāk – ar uzticības solījumu.

Liekas gluži saprotami, kāpēc gredzenu uzskatīja par mūžības simbolu, tomēr kādēļ to ierasts nēsāt tieši uz zeltneša? Kā izrādās, Senajā Ēģiptē valdīja uzskats, ka vēna no kreisās rokas zeltneša ir savienota ar sirdi, un gredzena nēsāšana uz šī pirksta simbolizē laulātā pāra kopīgos mērķus.

Atkarībā no kultūras gredzenu ierasts nēsāt vai nu uz labās, vai kreisās rokas, taču izrādās, ka, piemēram, ASV un Kanādā līdz pat 20.gs. gredzenu nēsāšanas privilēģija bija paredzēta tikai sievietēm. Savukārt apmainīšanās ar laulības gredzeniem tika aizgūta no kristīgajām tradīcijām viduslaikos.

Balta līgavas kleita

Līdz pat Viktorijas laikmetam līgavām nebija noteikta viena tradicionālā krāsa kāzu kleitām, kā tas ir mūsdienās. Tā kā senāk (it sevišķi sabiedrības augstākajos slāņos) laulības bija vairāk sociāla, ekonomiska vai politiska rakstura darījums, kāzu tērpa vienīgais mērķis bija atspoguļot ģimenes, no kuras līgava nāca, turību un sociālo stāvokli. Tāpēc līgava visbiežāk ģērbas tik bagātīgi un krāšņi, cik vien to atļāva viņai pieejamie līdzekļi. Tā, piemēram, Skandināvijā sevišķi izplatīta bija melna līgavas kleita.

Balta krāsa ieguva atzinību tikai pēc slavenajām Anglijas karalienes Viktorijas kāzām 1840. gadā. Ierasts uzskatīt, ka balta krāsa simbolizē šķīstību un jaunavību, taču tas patiesībā nemaz nebija sākotnējais nodoms šīs krāsas izmantošanai kāzu tērpā; kā izrādās, tieši zilā krāsa bija saistīta ar šķīstību, tīrību un dievbijību.

Būtiski gan piebilst, ka, kaut arī mūsdienās balto ierasts uzskatīt kā tradicionālo kāzu kleitas krāsu, daudzās kultūras ir vērojamas krasas atšķirības, piemēram, Meksikā joprojām tradicionālā krāsa ir sarkana.

Lentītes pie mašīnām

Kā izrādās, “lentīšu tradīcijas” pirmsākumi meklējami tālā pagātnē, kad pie jaunlaulātā pāra transportlīdzekļa (pajūga) tika piesieti veci ādas apavi; āda simbolizēja ļauno garu atbaidīšanu un jaunā pāra drošību. Cauraužot seno romiešu un anglosakšu laikus, šī tradīcija ieguva nedaudz citādu izpildījumu, kas nu jau daudz izteiktāk bija novērojams arī latviešu vidū.

Tā kā uz kāzām lielākoties ieradās pajūgā ar zirgiem, bija ierasts tos rotāt ar zvaniņiem un zvārguļiem, lai vēstītu par kāzām un jaunā pāra ierašanos, kā arī atbaidītu ļaunos garus. Interesanti, ka arī līgavām mēdza piesiet pie jostas zvaniņus. Vēlāk Eiropā izplatījās tendence mašīnas aizmugurē piesiet skārda bundžas, ko mūsdienās estētiskās vērtības dēļ vairums pāru tiecas aizstāt ar lentītēm.

Rīsu kaisīšana uz galvas

Šīs daudzviet pasaulē izplatītās tradīcijas aizsākumi stiepjas līdz Senās Romas laikiem, kad laulības galvenokārt tika saistītas ar zināma veida ekspansiju jeb izplešanos – bija jādibina ģimene, jāpalielina saimniecībai piederošie īpašumi, mantas utt. Rīsi, visticamāk, izvēlēti to zemās izmaksas un pieejamības dēļ, simbolizēja auglību un labklājību.

Kaisot jaunlaulātajiem uz galvas rīsus, kāzu viesi vēlēja turību, labu ražu, labklājību ģimenē un visu, kas pa vidu. Citviet rīsu vietā bija ierasts izmantot kviešus vai auzas, savukārt mūsdienās tā variē no konfektēm un cukurotiem riekstiem Itālijā (vēlot laulībā “saldumu”) un vīģēm, rozīnēm Marokā līdz pat papīra lidmašīnām un konfeti spīdumiem.

Pirmā deja jeb kāzu valsis

Pirmās dejas pirmsākumi meklējami laikā, kad aristokrātiskajā sabiedrībā tika rīkotas greznas balles; pirmā deja iezīmēja pasākuma atklāšanu, un tā parasti tika uzticēta goda viesim – kādai sevišķi augsti stāvošai personai vai kādam karaļnama pārstāvim. Kā izrādās, agrāk dejas prasme tika uzskatīta par tik nozīmīgu, ka tai tika iedalīta atsevišķa vieta izglītības sistēmā.

Pamazām pirmās dejas tradīciju sāka pārņemt arī jaunie pāri, un, tā kā valsis bija ierasta un lielākoties sekmīgi apgūta deja, tā kļuva par atzītu un daudzviet populāru kāzu tradīciju.

Līdzīgie raksti