Vārda dienas atzīmēšana aizsākās no Svēto dienu svinībām viduslaikos pēc katoļu tradīcijām. Katrā baznīcā tika nozīmēti atšķirīgi datumi, kad tās atzīmēt, un parasti šie Svētie tika dēvēti konkrētos, atšķirīgos vārdos. Tā iegājās termins „vārda diena”, kuras kā personvārdus vispirms sāka atzīmēt Anglijā un Skandināvijā. 18. gadsimtā Zviedrija un Somija bija pirmās valstis, kurās sāka izdot oficiālu personvārdu kalendāru un drīz vien šim piemēram sekoja arī valstis citviet Eiropā un Latīņamerikā. Pārējā pasaule vārda dienu nemēdz īpaši atzīmēt vai pievērš tam daudz mazāku uzmanību, nekā, piemēram, mēs - latvieši.
Latviešu kalendārs
Mūsu valsts kalendāros vienmēr ir bijuši apmēram pa 4 vārdiem vienā datumā - tātad tradicionālais gada kalendārs sastāv no aptuveni 1000 vārdiem. Bet katru gadu vai reizi divos gados tas tiek papildināts, ja nepieciešams. Līdz ar to pastāv arī papildinātais kalendārs, kas sastāv nu jau no apmēram 5000 vārdiem, nerunājot par dažās interneta vietnēs izvietotajiem kalendāriem, kurās ir atzīmētas vārda dienas arī 29. datumā (vienīgajā datumā, kurā latviešiem nav ierakstītas vārdadienas). Tie, kuru vārdi nav ierakstīti nevienā datumā, parasti vārda dienu svin 22. maijā, bet daži to izvēlas svinēt arī 29. februārī. Turklāt, ja oficiālajā kalendārā savu vārdu neizdosies atrast, tas, iespējams, būs atrodams paplašinātajā kalendārā.
Ja Tavs vārds nav kalendārā, bet Tu uzskati, ka tas ir jau pietiekami izplatīts, lai tiktu tajā iekļauts, par to jāziņo Valsts valodas centram adresētā iesniegumā.
Aktuālas tikai Eiropā un Latīņamerikā
Kā jau minēts, vārda dienas svinēšanas kustība izplatījusies pārsvarā tikai pa Eiropu un Latīņameriku. Lieki gan minēt, ka mūsdienās šim pasākumam vairs nav saistības ar baznīcas lietām, pārsvarā tās tiek atzīmētas līdzīgā veidā kā jautri svētki. Pārsvarā tās svin ārpus mājām (darba vietā), ar draugiem, paziņām, kolēģiem, radiem, kuri var nākt ciemos bez uzaicinājuma. Pieņemts nākt ar ziediem un/vai mazām dāvaniņām. Pārsvarā atšķiras tikai tas, cik lielu nozīmi konkrētajā valstī piešķir vārda dienas atzīmēšanas faktam.
Piemēram, Bulgārijā vārda dienu svinēšana ir ļoti aktuāla un tās tiek plaši svinētas. Bieži šajā un citās svētku dienās bulgāri viens otram novēl vēlējumus, kas saistīti ar vārdu, piemēram:
”Lai Tu dzirdētu savu vārdu tikai saistībā ar labām lietām!”
Ungārijā vārda diena ir pat būtiskāka par dzimšanas dienu! Sievietēm tad parasti dāvina ziedus, bet vīriešiem - alkohola pudeli.
Interesanti, ka Čehijā vēsturiski ar likumu bija noteikts, ka vecāki nevarēja izvēlēties savam bērnam jebkuru vārdu, to noteica baznīca.
Bet, piemēram, somiem Jaungada dienā un Ziemassvētkos nav vārda dienu ierakstu. Liriskai atkāpei - varbūt to vajadzētu praktizēt arī pie mums, lai nav „aizmirstu” Ievu, pievienojot kā bezvārdu dienu arī 23. jūniju? Kaut gan nu jau gan Ievas, gan Līgas un Jāņi ir „saauguši” ar šiem datumiem kā pašsaprotami. Starp citu, minētajā somu kalendārā 49 % sastāv no vīriešu vārdiem, 45 % no sieviešu, bet atlikušie 6 % ir unisex jeb abu dzimumu vārdi....
Arī Grieķijā vārda dienas svinības ir tikpat būtiskas kā dzimšanas diena, bet Latīņamerikā tās atzīmē daudz plašāk, kamēr mēs Latvijā tās kopsummā noteikti stādam otrajā vietā pēc dzimšanas dienas svinībām.
Tas, cik daudz viena vai otra valsts atzīmē sava vārda dienas, lielā mērā ir saistīts ar tās vēsturiskajām ticībām laika gaitā. Piemēram, Krievijā vārda diena bija aktuālāka par dzimšanas dienu līdz Oktobra revolūcijai 1917. gadā, kad “atdzima” kristietība.
ASV šajā ziņā izceļas ar to, ka vietējie tur pārsvarā nesvin vārda dienas vispār. Tur kalendāri ir ar leģendāru slavenību, piemēram, eksprezidentu vārdiem, kurus pieminēt konkrētajā datumā kā atceres dienu vai ar citu tematiku.
