Vladimirs Fedosejevs ir krievu simfoniskās diriģēšanas skolas vecmeistars, dzīva leģenda. Čaikovska Lielā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents (kopš 1974), Tokijas filharmonijas orķestra pirmais viesdiriģents (kopš 2000), pastāvīgais viesdiriģents Cīrihes opernamā (kopš 1997) un Cīrihes Tonhalle (kopš 2000). Viņš ir guvis pasaules slavu ar savām visatšķirīgāko dažādu laikmetu un stilu komponistu skaņdarbu interpretācijām. Diriģents augstu vērtē sadarbību ar LNSO, un beidzamās sezonās orķestrim bijusi lieliskā iespēja vairākkārt novērtēt maestro nosvērtās, gudrās, fascinējošās un neaizmirstamās interpretācijas: 2016. gada maijā Fedosejevs diriģēja LNSO sezonas noslēguma koncertu ar Skrjabina Trešo simfoniju, savukārt 2018. gada februārī apbrīnojām maestro sniegto Šostakoviča Desmitās simfonijas lasījumu. Par 2013./2014. gada sezonas atklāšanas koncertu LNSO un Vladimirs Fedosejevs saņēma Lielo mūzikas balvu 2013.
Sandis Šteinbergs ir LNSO I vijoļu grupas koncertmeistars kopš 1994. gada. No 1996. gada līdz 2012. gadam Sandis bija orķestra Kremerata Baltica koncertmeistars. Pildot vieskoncertmeistara pienākumus, sadarbojies ar Igaunijas Nacionālo simfonisko orķestri, Tamperes simfonisko orķestri un Norvēģijas ansambli Bit-20. Aktīvs kamermūziķis. Nu jau gandrīz leģendārā klavieru kvarteta RIX mūziķis. Saņēmis Lielo mūzikas balvu 2004 (par spožu solo veikumu) un 2012 (kategorijā “Par izcilu darbu ansamblī”).
Vijolniece Darja Smirnova dzimusi Kaļiņingradā. 1982. gadā Darjas ģimene atbrauca uz Latviju, un 1985. gadā Darja iestājās Jelgavas mūzikas skolā. Sekoja mācības Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un studijas JVLMA. Kopš 2007. gada ir LNSO I vijoļu grupas koncertmeistara vietniece un kopš 2002. gada ir pirmā vijole un soliste kamerorķestrī Sinfonia concertante, kura tapšanā Darja ir viena no iniciatorēm. Regulāri piedalās jauniešu projektos kā pasniedzēja un orķestra koncertmeistare, un jaunākais pasākums šajā jomā – “Latvijas simtgades jauniešu orķestris” un programma “Dzimuši Latvijā”.
Koncerta pirmajā daļā dzirdēsim Alfrēda Šnitkes Pirmo concerto grosso, kura pirmatskaņojums notika 1977. gada 21. martā Ļeņingradas filharmonijas Mazajā zālē un tajā piedalījās pasaulslavenais Latvijas vijolnieks Gidons Krēmers. Par Pirmo concerto grosso Alfrēds Šnitke raksta: “1976. gada maijā Gidons Krēmers un Tatjana Grindenko palūdza mani uzrakstīt skaņdarbu viņiem un Lietuvas kamerorķestrim Sauļus Sondecka vadībā. 1977. gada 26. februārī es to pasniedzu Gidonam Krēmeram viņa 30 gadu jubilejā, un viņš grasījās atskaņot to pie pirmās izdevības, tas ir, 20. martā Ļeņingradā. Man tas likās pilnīgi neiespējami, taču viss, ko Gidons Krēmers vēlas, izdodas: desmit dienu laikā materiāls bija pārrakstīts, un pēc trim mēģinājumiem mūsu Tallinas drauga Eri Klasa vadībā notika pirmatskaņojums. Savā neoklasicistiskajā concerto grosso ieviesu dažus stilam neatbilstošus iestarpinājumus (kas iepriekš bija manas kinomūzikas paraugi): mundru bērnu korāli, nostalģiski atonālu serenādi, garantēti īstu Korelli (made in the USSR) un manas vecmāmiņas iemīļotu tango, ko uz klavesīna spēlē viņas pašas vecvecmāmiņa. Bet visas šīs tēmas pilnībā ir savstarpēji saskanīgas un es tās uztveru pilnīgi nopietni.” Alfrēds Šnitke piedzima Pievolgas vācietes un Liepājas ebreja ģimenē. Viņa dzīslās nebija ne piles krievu asiņu, tomēr viņš pats sevi uzskatīja par vienu no krieviskākajiem komponistiem. No otras puses, Šnitke vairākās intervijās atzīst spēcīgu vācu kultūras iespaidu uz sevi.
Koncerta otrajā daļā skanēs Pētera Čaikovska “Sestā simfonija” – komponista beidzamais pabeigtais opuss. Viņš pats diriģēja pirmatskaņojumu un pusotru nedēļu vēlāk devās mūžībā – tobrīd Pēterburgā valdīja holera, un Čaikovska gadījumā ticamākā liekas versija par nepareizu vai, iespējams, nesavlaicīgu ārstēšanu. Grāmatās un tīmeklī joprojām cirkulē versijas par pašnāvību vai slepkavību komponista netradicionālās mīlasdzīves dēļ, taču ir lasāmi arī pārliecinoši šo versiju atspēkojumi. Simfonijas pirmatskaņojums neesot izraisījis lielu publikas sajūsmu, un daži to skaidro ar Čaikovska ne visai spožo diriģenta talantu. Kad simfoniju Pēterburgā spēlēja vēlreiz, būtisks panākumu faktors, protams, bija tās radītāja negaidītā aiziešana citsaulē, tomēr tas, ka diriģēja Eduards Napravņiks, liek domāt, ka viņa rokās mūzika ieguva saturam atbilstošākas dimensijas, nekā Pētera Čaikovska visai nepārliecinošajā vadībā. Čaikovskim bijis prātā konkrēts simfonijas saturs, taču viņš to nevienam neatklāja, un tā nu mūsu rīcībā ir tikai radinieku un draugu pieņēmumi par to, ka simfonija varētu būt autobiogrāfiska. Patiesībā šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad visas simfonijā iekļautās mūzikas tēmas ir hiti, un šīs melodijas zina arī tie, kas no klasiskās mūzikas visai attāli.
Plkst. 18.18 Minsteres zālē notiks “Pirmskoncerta sarunas”, kurās uzmanības lokā būs Alfrēda Šnitkes postmodernisms, Pirmā concerto grosso saikne ar Gidonu Krēmeru un Pētera Čaikovska Sestā simfonija kā pasija pēc Marinas Ricarevas teorijas. Oresta Silabrieža viesis būs diriģents un komponists Andris Vecumnieks.
Biļetes uz koncertu “Šnitke, Čaikovskis un Fedosejevs” iespējams iegādāties Lielās ģildes un “Biļešu paradīzes” kasēs, kā arī internetā – bilesuparadize.lv.
