20. gadsimta pirmā puse ir laiks, kad Latvijas un Eiropas kultūra piedzīvoja straujas pārmaiņas. Izstāde aicina izsekot latviešu dzejnieku un mākslinieku pieredzei trīs nozīmīgās pilsētās – Rīgā, Berlīnē un Parīzē. Viņi bija flanēri un flanēzes – nesteidzīgi pilsētas vērotāji, kas tekstos un attēlos dokumentē moderno arhitektūru, satiksmi, reklāmas, skatlogus, urbānās telpas skaņas un ritmu. Izstādes apmeklētājs līdzīgi pastaigāsies starp eksponātiem, sajūtot laikmeta noskaņu un iepazīstot tā vizuālo valodu.
Pirms Pirmā pasaules kara pa Parīzes ielām kā flanēri jau bija staigājuši Gustavs Šķilters, Jāzeps Grosvalds un citi latviešu mākslinieki, pēc kara viņu pēdās gāja Rīgas mākslinieku grupa un rakstnieki, kuri steidza dalīties iespaidos gan rakstos, gan mākslas darbos. Latviešu kultūra iekļāvās Eiropas modernisma plūsmā un to bagātināja. Andrejs Kurcijs sacerēja dzejoļu ciklu “Barbars Parīzē”, bet Lūcija Zamaiča pārdeva savu vecāku māju Latvijā, lai pāris gadus varētu dzīvot Francijas galvaspilsētā un ceļot arī pa citām Eiropas un Ziemeļāfrikas vietām. Berlīne rosināja gan rakstnieku Linardu Laicenu, kurš veltīja odas tās drūzmai un mašinērijai, gan tēlnieku Kārli Zāli, kurš kopā ar mācekli Arnoldu Dzirkalu un Andreju Kurciju šajā lielpilsētā izdeva pirmo avangardisko latviešu mākslas žurnālu “Laikmets”. Līdzās tālaika Rietumeiropas metropolēm arī Rīga spēcīgi iedvesmoja latviešu modernisma mākslinieku, rakstnieku un domātāju darbus.
Pilsētvides tēlojumi variējas no krāšņi izgaismotiem Ludolfa Liberta gleznotiem Parīzes nakts skatiem, Jāņa Tīdemaņa pilsētnieku pūļa ainām un Ādolfa Zārdiņa fantāzijām līdz Rīgas nomaļu strādnieku, pašpuiku un staiguļu rēgainajai pasaulei Aleksandra Čaka un Austras Skujiņas dzejā, dendija Kārļa Padega skaudrajā grafikā un sirreālam Daugavmalas tirgus aprakstam Valtera Benjamina piezīmēs. Literatūras un mākslas apvienojums izstādē izgaismo laikmeta sociālās un kultūras pārmaiņas, atklājot, kā latviešu modernisti atspoguļoja un interpretēja mainīgās urbānās vides iespaidus un dinamiku.
Izstādes nosaukums “Ielu maldos” aizgūts no Lūcijas Zamaičas 1923. gada poēmu krājuma. Ekspozīcija ietver gan hrestomātiskus, gan mazāk zināmus mākslas darbus, dzejas tekstus, iespieddarbu oriģinālus, fotogrāfijas un video materiālus.
Izstāde veidota sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtu kā projekta “Pastaiga cauri laikam: Flanērisms un modernitāte Latvijas starpkaru kultūrā” noslēgums (projekta vadītājs Kārlis Vērdiņš).
