Aktrise vai gleznotāja?
Viņa ir aktrise. Aktrise un gleznotāja. Savienojums, kas izraisa jautājumus. Vai tā ir likumsakarība vai nejaušība, kaprīze, kārtējā loma, kuru ir tik interesanti nospēlēt. Vai sirds aicinājums, bez kura nav iespējams tālāk dzīvot?
Tikai divas sezonas esot uz Dailes teātra skatuves, Elīnas Dzelmes pūrā ir septiņas lomas un vairākas pat galvenās. Klasiskais iesācējas periods – kundze, Jūsu kafija – ir gājis secen. Dažs labs teiks – nav nekāds brīnums, ja ir savs režisors Džilindžera personā. Es redzēju sešus darbus un darbiņus uz skatuves. Domāju, teātra īstenie vērtētāji piekritīs – te aug lietas koks. Ar noteikumu, ka pāri plūstošā enerģija, temperaments neradīs īssavienojumu un būs lomas, kas ļaus augt un pilnveidoties.
”Teātris un māksla viens otru papildina. Teātrī es esmu aktieris. Glezniecībā es esmu režisors. Galvenais visā! Glezna kā izrāde,” stāsta Elīna Dzelme.
Māksla Elīnas Dzelmes dzīvē bijusi vienmēr
Burti vēl bija nezināmi, bet uz papīra lapas pārceļo vai visi mājās redzamie priekšmeti. Mākslas skolā regulāri saņemta atzīme 9, bet dusmas par uzstādījumu vienveidību. Mācījusies akvareli pie Raimonda Rinkeviča, Cēsu puses kalēja un gleznotāja (1999 – 2001), gleznojusi dekorācijas kristīgajā teātrī “IHTIS”(vadītājs un režisors Jānis Logins). Tālāk – Rīgas Kultūras vidusskola, sagatavošanās kursi Mākslas akadēmijā ar konkrētu mērķi iestāties Glezniecības nodaļā. Bet studentu dzīve tomēr aizsākās Kultūras akadēmijā aktieru fakultātē.
”Kamēr teātrī nestrādāju, gleznoju teātri kā teātri. Man ir glezna, kur teātris ir uzzīmēts ar aktieriem, maskām. Šobrīd tas vairs nav aktuāli. Tagad ir kaut kādas sajūtas, mirkļu uzplaiksnījumi. Sāpes, kas izlien. Un nevarēšana negleznot. Es nevaru bez tā. Man visu laiku niez. Man vajag gleznot,” atzīstas Elīna Dzelme.
Kā viņa strādā?
Darbs vispirms atnāk iztēlē kā jau gatavs attēls un tas tikai jāuzliek uz audekla. Varbūt mainās kāda krāsu nianse. Galvenais – redzēto pēc iespējas ātrāk padarīt taustāmu. Viņa strādā ātri. Darbam jābūt gatavam dienas laikā. Otrā dienā labotais darbu tikai sabojā.
Teātris ir pakļaušanās un disciplīna, audekls – brīvība
Darbos ir ilgi nepieņemtais kailums, seksualitāte. Viņa glezno VIENTULĪBU, SIEVIETI. Viņa glezno sievietes būtību un vientulību vīriešu pasaulē. Vientulības daudzveidību. Savulaik noliegtais, kā saka māksliniece, lien ārā (visu bērnību un pusaudžu gadus Elīna bija ļoti cieši saistīta ar baznīcu un 16 gadu vecumā pat pārņēmusi doma stāties klosterī).
”Mani darbi radušies pārejā no ļoti dziļas vientulības uz divsavienību. Varam pat runāt par PAŠPORTRETU. Par savu Ego. Vientulības Ego. Nevaru noliegt, ka darbi ir saistīti ar to, kas ar mani notiek. Bet tie ir pietiekoši ironiski,” atklāj Elīna Dzelme.
Ironija labi saskan ar dzidro krāsu gammu, kas ļauj distancēties. Pašportreti dzīvo nosacītā, tukšā telpā, kaut kur izplatījumā. Viņa deformē, lauž, loka un loca, bet ļauj atpazīt pat sevi, ja ir vēlēšanās. Elīna neseko autoritātēm. Viņa cenšas atrast savu izteiksmes formu, kā primāro izvirzot saturu. Mani saista šī nosacīti stilizētā pasaule. Un kaut arī vēl pāragri šos darbus ielikt kādos rāmjos, definēt stilu un prognozēt tālāko attīstību, viens ir skaidrs – viņai ir jāglezno.
”Gleznošana man nav kā hobijs. Nu tā... Drīzāk hobijs, kuru nevaru nedarīt. Man tā ir nepieciešamība. Sanāk, ka man ir divi pamatdarbi,” secina māksliniece.
