Kāzas, kurās uzticas Dievam

Bildinājums pirmajā sniegā

Ja es teiktu, ka bildinājums bija negaidīts, es melotu. Gaidīju to jau vismaz 2 gadus, bet arī gaidīšana bija to vērta. Tajā dienā, 25. novembrī, svinējām mūsu 5 gadus kopš iepazīšanās dienas. No rīta mīļotais bija sagatavojis brokastis, ārā sniga pirmais sniegs. Pēc tam braucām uz jūru pastaigāties. Vakarā saposāmies un gājām uz Operu skatīties baleta izrādi. Aizbraucām uz Krasta ielas LIDO, kur bijām svinējuši arī citas iepazīšanās gada dienas. Pagrabstāvā spēlēja romantisku dzīvo mūziku, cilvēku gandrīz nemaz nebija. Kad bija palikusi pusstunda līdz slēgšanai un tuvumā vairs nebija neviena cilvēka, Edgars teica, ka man esot sagatavojis kādu dāvaniņu: "Aiztaisi acis un pagriez muguru", viņš teica un kādu mirkli meklēja kaut ko savā somā. "Tagad vari atvērt acis". Manā acu priekšā bija skaista kastīte ar gredzenu...ilgi gan to saskatīt nevarēju, jo acis pieplūda ar asarām un, izdzirdot čukstu ausī: "Vai kļūsi mana sieviņa?", nebiju spējīga arī parunāt. Spēju tikai pamāt ar galvu un krist ap kaklu savam sapņu vīrietim.

Mammas darināta kāzu kleita

Man, kā jau meitenei, uzreiz pēc bildinājuma pēc iespējas ātrāk gribējās sākt ķerties pie kāzu plānošanas, lieta tikai tā, ka ne es, ne topošais vīrs īsti nezinājām, no kura gala jāsāk, jo neviens no mums apzinātā vecumā kāzās nebijām piedalījušies, kur nu vēl plānojuši ko tādu. Es sāku ar kleitas modeļa izsapņošanu. Tā kā mana mamma (Inga Laufmane) ir profesionāla brīnišķīgāko tērpu meistare, zināju, ka kleitas darināšanu uzticēšu viņai. Kleita, lai gan līdz kāzām tika sašaurināta vismaz 3 reizes (jo tuvāk kāzas jo vairāk "sarāvos"), izdevās lieliska.

Datumu domājām ilgi, negribējām ilgi "vilkt garumā", bet gribējās arī, lai daba jau tajā laikā būtu pilnā plaukumā, ārā nebūtu briesmīgi auksti un arī karstums nebūtu pārmērīgs. Tā kā esmu grāmatvede un šajā profesijā pavasaris un katra mēneša pirmā puse ir "karstais" laiks, datuma izvēles loks sašaurinājās vēl vairāk. Drīz vien palikām pie maija, kad aprit pusgads kopš bildinājuma. Tāpat diezgan ātri vienojāmies par viesu skaitu – tikai paši tuvākie radi un draugi, kas saskaitot bija ~50. Negribējām viesus aicināt tikai "pieklājības pēc", bet gribējām svētkus mums abiem kopā ar tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem. Datums un svinību apjomi bija skaidri – ko tālāk?

Nē tradicionālām kāzām!

Kāzu plānošanu uzticēju savai draudzenei Agnesei Baumanei, bijām sajūsma par viņas idejām. Jau pašā sākumā bijām vienprātīgi – nevēlamies tradicionālās latviešu kāzas, pirmkārt tādēļ, ka esam kristieši un daudzie ticējumi būtu pretrunā ar Dieva likumiem. Otrkārt gribējās, lai kāzas ir mūsu mīlestības svētki nevis skriešanas un uzdevumu  "tā taču vajag" izpildīšanas diena. Galu galā – tas cik laimīga būs mūsu laulība ir atkarīgs tikai no mums abiem, ne no tā vai vīrs mani pārnesīs pār 7 tiltiem.

Grūti gāja ar viesu nama izvēli, zinājām – tam jāatrodas skaistā vietā, jo ceremoniju vēlamies rīkot "zem klajas debess". Šādā veidā uzņēmāmies risku, jo plāna "B"  lietus gadījumam nebija. Arī visu jautājumam: "Ko tad, ja līs?" visu laiku atbildēju: "Nelīs!" un uzticējām Dievam arī laika apstākļus, kas pienākot kāzu dienai bija ideāli gan mums, gan labākajām fotogrāfijām. (Vai zinājāt, ka labākās fotogrāfijas sanāk mākoņainā, nevis saulainā laikā?)

Viens no Agneses pirmajiem jautājumiem bija par ziedu un to krāsas izvēli. Pirmajā brīdī nevarējām neko konkrētu atbildēt, zināju tikai to, ka negribas tradicionālās rozes, gribējās kaut ko smalku un krāsas ziņā interesantu un ko tādu, kas piestāv mums abiem. Un tā kādu nakti manā galvā "iešāvās" ideja – ceriņi! Kad ieminējos Agnesei, viņa un pēc tam visi organizācijā iesaistītie vienkārši "aizdegās" ar šo domu. Tā mūsu diena piepildījās ar violetajiem akcentiem, jo tā ir krāsa, kas piestāv mums abiem un ceriņiem tā ir izplatītākā krāsa. Tuvojoties kāzu dienai mazliet satraucāmies, jo ceriņi Rīgā sāka ziedēt nedēļu ātrāk nekā vajadzētu, bet arī te viss sakārtojās – dekoratore devās uz Vidzemes pusi, kur ceriņi plaukst vēlāk. Papildus ceriņiem tika izmantotas arī mazās rozā krūmrozītes un vīra mīļākie ziedi – frēzijas.

Ielūgumus, galda kartes, dāvaniņas viesiem gatavojām paši – tā ietaupījām naudiņu, bet sanāca oriģināli un skaisti, jo ielikām savu mīlestību un abu idejas, bet visu, protams saskaņojām ar vadmotīvu – "violets".

Sirsniņa dreb un kājas ļogās

Nakti pavadījām katrs savā mājā, jo bijām izlēmuši, ka vīrs mani pirmo reizi tajā dienā ieraudzīs tikai pie altāra. No rīta manī nebija ne kripatiņas uztraukuma pretēji tam, ka man parasti ir tendence satraukties vietā un nevietā. Mierīgi paēdu brokastis, sagaidīju frizieri, vēlāk grima meistari, fotogrāfu. Biju gatava jau divas stundas pirms izbraukšanas no mājām, pat nedaudz garlaicīgi kļuva. Kad visa ģimene bija saposušies, arī es beidzot varēju ietērpties savā sapņu kleitā un doties ceļā uz viesu namu kopā ar vedējiem. Vēl joprojām bija pilnīgs miers, tikai ilgojos ātrāk ieraudzīt savu mīļoto. Izkāpjot no mašīnas un dodot roku tētim sirsniņa sāka dauzīties un ceļgali ļodzīties. Bet es biju laimīga! Ja blakus nebūtu tētis, droši vien būtu "aizlidojusi" līdz altārim. Tālāk jau viss gluži kā pasakās, viens otram apsolījām mūžīgu mīlestību cilvēku un Dieva priekšā. Viesi raudāja laimes asaras un paši atradāmies pusmetru virs zemes.

Dejojam viens otram, ne viesiem

Mums abiem nebija ne mazākās nojausmas par tālāko vakara gaitu, mēs varējām tikai baudīt vienu pārsteigumu pēc otra. Tikām aizvesti līdz pļavai meža malā, kuras vidū bija sagatavota mazā sapņu pasaulīte mums abiem. Telts, lāpas, dīvāns ar pūkainiem spilveniem, plediem, uzklāts galds, divi vijolnieki. Kad likās, ka romantiskāk vairs nav iespējams, atjāj pasakaini skaists zirgs ar sūtni no debesīm. Pēc romantiskās fotosesijas devāmies atpakaļ uz viesu namu, kur viesi mūs sagaidīja ar ceriņu "lietu" pretēji tradicionāli izmantotajiem rīsiem. Sekoja dažādi uzdevumi mums katram atsevišķi un kopā ar viesiem. Tad sēdāmies pie galdiem, paralēli gardajiem ēdieniem, izklaidējāmies, ļaujoties vedēju sagatavotajiem uzdevumiem un dažādām jautrībām. Pienāca brīdis mūsu pirmajai dejai, kuru bijām speciāli iestudējuši, viss sanāca perfekti, jo ņēmām vērā Agneses ieteikumu: "Dejojiet viens otram, ne viesiem!" Nemanāmi pienāca mičošana, laukā dega svecītes, kas bija izliktas pa visu pļavu, skaistas lustras ar svecēm, skanēja skaista mūzika, vakars bija neticami mierīgs. Vēl viens saviļņojošs un mīļš mirklis bija pēdējā pasēdēšana klēpī vecākiem. Nodejojām lēno deju viesu pūsto ziepju burbuļu vidū, palaidām gaisā violetas debesu laternas, gribējās tikai apturēt laiku. Devāmies iekšā, lai ēstu gardo melleņu-biezpiena torti, kas nokaisīta marcipāna ceriņu ziediem. Bijām izpriecājušies, izdejojušies, laimīgi, kad viesi dziedot šūpuļdziesmu pavadīja mūs uz istabiņu. Tur mūs sagaidīja vēl viena pasaka, bet tas lai paliek noslēpums.

Ja tagad būtu jāplāno visu no jauna, es būtu sapņojusi vēl pārdrošākus sapņus, jo mūsu Debesu Tēvs piepildīja jau to, ko neuzdrošinājāmies sapņot.

Tagad – ģimenes spēks

Izmaiņas nebija sajūtamas uzreiz pirmajā dienā, bet jo dienas iet, jo sajūtas mainās. Esam izveidojuši ģimeni tā kā Dievs to ir paredzējis un tas ir SPĒKS! To nav tik viegli izstāstīt, bet ir milzīga atšķirība, kad vīrs mani iepazīstina uz ielas ar kādu savu paziņu lepni sakot: "Tā ir mana sieva" nevis "meitene ar ko draudzējos". Man tā ir drošības sajūta, jo zinu, ka laulība Dieva priekšā nav tikai papīri un lieka naudas notriekšana. Mums abiem tas ir daudz, daudz vairāk. Liekas, ka tagad viens otru mīlam vēl stiprāk, bet zinām arī, ka mūsu laimīgā laulība ir kopīgs darbs visa mūža garumā. Un tas vēl ir tikai sākums.

Autors: Svetkulaiks.lv, Kāzu organizatori: Agnese Baumane, www.vintages.lv, Kleitas autore: Inga Laufmane, Fotogrāfs: Ēriks Bērziņš, Svinību vieta: viesu nams "Debesu bļoda", Grims: Krista Liepniece, Mūzika: DJ Phraze (Artūrs Oliņš), Torte: "Mõra".