Iepazināmies runājot ar draugiem skypā, kad Kaspars bija Īrijā. Savstarpēji gan toreiz vairāk kaitinājām viens otru nekā runājām draudzīgi („kas ķīvējas, tas mīlejas”, ne!?). Pirmo reizi klātienē tikāmies draudzenes dzimšanas dienā, kad jau no pirmajiem skatieniem bija tauriņi vēderā, taču sākumā bijām atturīgi, jo iesaistīti bija arī citi cilvēki. Vairākas dienas slapstījāmies, gājām uz randiņiem (pēc skolas vai kavējot pirmās stundas no rīta). Pēc tam 14 mēnešus mums bija attiecības no attāluma, ik pa laikam gan viens otru apciemojām – es devos uz Īriju vai Kaspars uz Latviju. Tā bija neaprakstāma ilgošanās, dienu skaitīšana līdz nākamajai tikšanās reizei, bet tādējādi arī pagarinājās mūsu „rozā briļļu” periods.
Visai pasaulei gribējās izkliegt vēsti, ka esmu saderinājusies
Saderināšanās bija negaidīta, jo bija ikdienišķš otrdienas vakars, kad biju pārbraukusi no darba, bet sveču gaismā, skanot Dž. Lenona dziesmai „Stand by me” Kaspars bija nometies uz ceļa, rokās sarkana roze un mani bildināja. Tobrīd jutos tik laimes pārpilna, ka visai pasaulei gribējās izkliegt vēsti, ka esmu saderinājusies. Kāzas gan nenotika tik drīz, jo atdūrāmies pie finansiālajiem jautājumiem. Aizbraucām uz Angliju mācīties un strādāt, bet 2009. gada Ziemsvētkos nolēmām, ka ir pienācis laiks kļūt par oficiālu ģimeni (pēc 4 gadu draudzības).
Kleita bija pirmais un svarīgākais šajā pasākumā, jau iepriekš to biju noskatījusi un Ziemsvētku atlaižu laikā pasūtīju. Pēc tam vairākus mēnešus kleitu rūpīgi slēpu no Kaspara. Vēl visi nebija informēti par kāzām, kad jau ķērāmies pie svarīgāko lietu rezervēšanas (7 mēnešus pirms kāzām): viesu nams, mūziķi un fotogrāfs, pie tam tas notika, atrodoties Anglijā, meklējām atsauksmes internetā, sazinājāmies ar māksliniekiem.
Gatavošanās kāzām – ar daudzām vēstulēm e-pastā un sazvanoties
Par vedējiem uzreiz pēc saderināšanās aicinājām labāko draugu pāri – Ilzi un Gunāru, kuri uzreiz piekrita, kaut arī iepriekš nebija ko tādu darījuši. Izvēlējāmies viņus, jo bieži kopā atpūtāmies, ciemojāmies, pie tam zinājām, ka šie cilvēki ir ļoti atbildīgi, apņēmības pilni un ļoti labi draugi. Labo ziņu vecākiem un radiem pavēstījām, kad kādā nedēļas nogalē ieradāmies Latvijā, lai piereģistrētos dzimtsarakstu nodaļā. Kopā mūsu dienā bija ielūgti 40 cilvēki.
Plānošana nebija klasiska, jo tā notika ar daudzām vēstulēm e-pastā, sazvanoties ar vedējiem un vecākiem, kuri palīdzēja gan ar idejām, gan dažādu lietu kārtošanu. Paši tikmēr Anglijā bijām sarūpējuši apģērbus, pasūtījuši gredzenus un dekorus, kurus izvēlējāmies baltā un violetā krāsā, kas mums abiem patika. Galda kartes bija organzas maisiņi, kuros atradās valrieksts čaulā, sirsniņas formas šokolāde un konfekte ar uzrakstu „Just Married”, kā arī katram kāds aforisms par mīlestību. Kāzu scenāriju gatavoja vedēji, kuri bija informēti, ka negribam klasisko mičošanu, garus dzejoļus un nervozas runas. Gribējām, lai pasākums ir patiess, sirsnīgs, jautrs, brīvs un emocijām bagāts.
Ieradāmies Latvijā tikai divas dienas pirms kāzām, nebija daudz laika, lai aklimatizētos, jo dienā pirms kāzām vēl bija miljons darbu un neizpalika arī mazie, laimīgie stresiņi. No Spānijas, mums nezinot, ieradās mana māsīca ar mammu, tā nu mēs naktī pirms kāzām palikām 6 meitenes manas mammas dzīvoklī, līdz vēlai naktij vēl kārtojot savus tērpus, taisot manikīru, sarunājoties, daloties noslēpumos, tāpēc pirms kāzām man bija vien 2 stundas laika miegam.
Pasaka
Diena sākās bez stresa un lieliskā garastāvoklī, taču, kad izdzirdēju, ka ierodas Kaspars, mana sirds sāka dauzīties kā negudra. Kad ieraudzījām viens otru, tas bija neaprakstāms emociju vilnis, kad lija laimes asaras un jutām tik milzīgu mīlestības devu kā no jauna piedzimuši. Sirds trīcēja aiz laimes, ka beidzot pienākusi šī diena.
Pārsteigumi mums tajā dienā sekoja viens otram – draugu sarūpēta retro automašīna, vedēju slepenībā turētais scenārijs (sākumā tas šķita mazliet riskanti, bet bija 100% tā vērts). Jau iepriekš sevi biju gatavojusi, ka ne viss izdosies perfekti, lai nebūtu sāpīgi jāviļas, taču, viss izdevās fantastiski un nekas nenogāja greizi. Pēc ceremonijas kopā ar vedējiem un fotogrāfu devāmies mazā ceļojumā, fotosesijā, braucām pāri tiltiem, kur ar aizvērtām acīm bučojāmies. Mičošana nebija klasiska – siltā naktī devāmies pa sveču izgaismotu ceļu uz lapeni, kurā viens otram devām solījumu, tupot uz zirņiem, apdāvinājām vecākus un laidām gaisā brīnumlaternas.
Pasaka! Tā vienā vārdā tagad varu raksturot šo dienu. Neko skaistāku, laimīgāku un mīlestības pārpilnu mēs vienā dienā nebijām izjutuši. Viesi arī bija aktīvi, daudz dejoja. Lai arī jau iepriekš zinājām, ka viens no būtiskākajiem faktoriem, lai kāzas izdotos, ir labi vedēji, taču nebijām pat cerējuši uz tik lielisku viņu veikumu, bijām par to sajūsmā.
Medusmēnesis bija smaidiem pārbagāts. Nekur ceļojumā nebraucām, taču jutāmies īpaši. Lai arī ikdienas dzīvē nekas kardināli mainījies nebija, sajūtas bija citādas. Es noteikti vairāk novērtēju un jūtos daudz lepnāka par savu vīru un mūsu jauno ģimeni, ir miera sajūta, kas apliecina, ka viss bijis piedzīvotā vērts.
Izbaudiet gatavošanos! To iesaku citiem kāzu plānotājiem. Ir jāizjūt tas viss – negulētās naktis pirms kāzām, sapņošana ar vaļējām acīm, mazie stresiņi un diena, kas paiet kā viens elpas vilciens – pārlaimībā.
Autors: Svetkulaiks.lv, Fotogrāfs: Artūrs Jasinskis, Viesu nams: „Iecupes”, Muzikanti: „Valters & Valters”, Ceremonijas vadītāja: Anda Strautniece (Jelgavas dzimtsarakstu nodaļa).
Atbalsta:
