Rudīte Dreimane jau vairāk nekā desmit gadus neglezno, taču savulaik to darīja droši un pārliecinoši, attīstot vienu no oriģinālākajiem mākslinieciskajiem rokrakstiem savas paaudzes autoru starpā un radot virkni izteiksmīgu kompozīciju, kuras laika gaitā diemžēl izklīdušas plašajā pasaulē.
1973. gadā, vienlaicīgi ar Helēnu Heinrihsoni un Anitu Melderi, viņa absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, uzgleznojot modernisma estētikā balstītu lielizmēra kompozīciju "Šoferi", kura pedagogu vidū izraisīja asas diskusijas par tēmu, kas ir un kas nav atzīstams par glezniecību. Diplomdarba vadītājs Eduards Kalniņš savā raksturojumā atzīmēja jaunās mākslinieces uzdrošināšanos formālo izteiksmes līdzekļu izvēlē, reizē pārmetot psiholoģiskuma trūkumu gleznas tēlu traktējumā un izvirzot to par mākslinieces nākotnes uzdevumu. Taču Rudīte Dreimane uzstādīja sev citus mērķus, un tie tolaik mulsināja ietekmīgākos mākslas dzīves organizatorus, kuri vairākus gadus pēc kārtas liedza gleznotājai iespēju piedalīties izstādēs.
Rudīte Dreimane savās gleznās pilnībā atteicās no telpas un gaismēnu modelējuma, kompozīcijas risinot plaknē kā lokālu krāsu laukumu saspēli, turklāt reducētu līdz nedaudzu toņu atkārtojumam tēlojuma objektos un detaļās. Vienkāršotais, mazliet neveiklais zīmējums un lakoniskā kompozicionālā uzbūve ļāva kritiski noskaņotiem mākslas apskatniekiem šos darbus saistīt ar "naivo mākslu" (Aija Nodieva, Aleksis Osmanis), "primitīvismu" (Dace Lamberga, Ināra Ņefedova) un "aplikatīvismu" (Rasma Lāce). Arī publikas reakcija bija noraidoša, kā no savas pirmās personālizstādes atsauksmēm 1984. gadā Zinību namā (tagad – Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle) atceras māksliniece. Tomēr Rudīte Dreimane neizvēlējās kompromisu un turpināja gleznot atbilstoši savām mākslinieciskajām interesēm un pārliecībai, pievēršoties tuvākās vides un cilvēku attēlojumam, kā arī vispārinātākām tēmām – cilvēku savstarpējo attiecību, iekšējo pārdzīvojumu un pārdomu metaforiskiem atveidiem uz audekla. 20. gadsimta 90. gadu sākumā tam pievienojās reliģiskas atklāsmes un jauni formāli eksperimenti abstraktās glezniecības jomā. 2001. gadā tapa autores uz šo brīdi pēdējie darbi.
Daudzas no Rudītes Dreimanes gleznām pēdējo divdesmit gadu laikā ir zudušas un gājušas bojā, tomēr Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības krājumā, kā arī vairākās privātkolekcijās uzkrātais ļauj vismaz daļēji restaurēt viņas devumu Latvijas glezniecībā un sarīkot mākslinieces personālizstādi.
No 12. aprīļa līdz 13. maijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā (2. stāvā, Torņa ielā 1, Vecrīgā) būs skatāma gleznotājas Rudītes Dreimanes personālizstāde.
