Izstādes veidotāji skrupulozi izsekojuši visiem septiņiem Raiņa – brīva pilsoņa – ceļojumiem, atklājot gan šo ceļojumu praktiskos mērķus, gan dzejnieka emocijas, ko viņš fiksējis vēstulēs Aspazijai un Olgai Kligerei un savos personiskajos pierakstos.
Raiņa pirmais brauciens uz ārzemēm (protams, ja atmetam trimdā pavadīto laiku) notiek 1921. gada augustā un septembrī: Rīga – Bāzele – Cīrihe – Lugano – Kastanjola – Milāna – Venēcija – Vīne – Prāga – Berlīne – Rīga. Viens no brauciena mērķiem ir pārvest mājās Kastanjolā atstātos manuskriptus un grāmatas, otrs – iepazīt Eiropas teātrus un ieinteresēt tos par lugu „Jāzeps un viņa brāļi”, ko Aspazija tikko pārtulkojusi vāciski.
Otrais brauciens Rīga – Berlīne – Cīrihe – Lugano – Mentona (Monako, Monte Karlo, Nica, Kannas) – Marseļa – Parīze – Brisele (Lježa, Blankenburga, Lira, Brige, Antverpene) – Rīga risinās pēc pieciem gadiem – no 1926. gada marta līdz maijam.
Rainis šo braucienu nosauc par „izlūku braucienu jaunā dzīvē”. Viņš nespēj īsti iejusties Latvijas realitātē – „nepanesu mūsu klimatu, arī fizisko, tāpat kā garīgo”. Varbūt pārcelties uz Franciju? Varbūt ceļojums ļaus saskatīt jaunus dzīves mērķus?
Trešais ceļojums notiek 1926. gada vēlā rudenī (novembrī) un aizved dzejnieku austrumu virzienā – uz Baltkrieviju: Rīga – Minska – Vitebska – Rīga.
Baltkrievu Kultūras institūts (vēlākā Baltkrievijas PSR Zinātņu akadēmija) rīko baltkrievu pareizrakstības apstiprināšanai veltītu konferenci, un Rainis ir lūgts piedalīties konferences darbā. Viesošanās laikā Minskā dzejnieks apmeklē arī Baltkrievijas Valsts muzeju, universitāti, noskatās divas izrādes Pirmajā Baltkrievijas valsts teātrī.
Savukārt Vitebska, kur Rainis piedalās Otrā Baltkrievijas valsts teātra atklāšanā, raisa atmiņas par 19. gadsimta pēdējiem gadiem, kad tur trimdā dzīvoja Pēteris Stučka un Raiņa māsa Dora. Vitebskā mirusi dzejnieka māte un apglabāta vietējos luterāņu kapos.
1927. gada pavasarī Rainis jūtas noguris, izglītības ministra darba pienākumi viņu ilgstoši atrāvuši no literārā darba. Saņēmis atvaļinājumu, dzejnieks brauc savā piektajā ārzemju ceļojumā – uz Dienvidfranciju: Rīga – Varšava – Žuanlepēna – Lugano – Rīga.
Atšķirībā no citiem braucieniem šoreiz Rainis gandrīz visu laiku pavada Žuanlepēnā, mazā kūrortpilsētiņā Vidusjūras krastā, un strādā. Top dzeja nākamajam iecerētajam krājumam.
„… man še ērtāk atpūtai un darbam, varu sēdēt mazā birzītē un tālāk paiet jūrmalā, kur arī ir mazāk ļaužu. (..) Ābeles zied, mimozas zied, rozes – tās paradušas ziedēt cauru gadu,” Rainis raksta svētulē Aspazijai.
Savukārt brauciens Rīga – Varšava – Vīne – Lugano – Kastanjola – Cīrihe – Parīze – Rīga šī paša gada augustā un septembrī, būtu izsakāms ar vienu vārdu – Kastanjola Top atmiņu grāmata.
„Tagad man liekas savādi, ko es tur meklēju – Kastaņolā? Nē, manis tur nebija. Es taču nebiju Kastaņolā, bet gan Kastaņola bija manī. Tur viņa vēl tagad ir, un tur viņa paliks,” atzīst Rainis.
Sestais ceļš 1928. gada martā ved uz Norvēģiju un Zviedriju: Rīga – Stokholma – Oslo – Bergena – Oslo – Stokholma – Upsala – Stokholma – Rīga.
1928. gada martā Norvēģijā plaši atzīmē Henrika Ibsena 100. dzimšanas dienu. Kā Latvijas delegācijas pārstāvji uz svinībām dodas Rainis un Nacionālā teātra direktors Arturs Bērziņš ar kundzi. Braucienam ir divi mērķi – piedalīties Henrikam Ibsenam veltītajās svinībās Oslo un iepazīstināt Stokholmas zviedru sabiedrību ar Raini, tādējādi turpinot plānot iespējamo dzejnieka izvirzīšanu Nobela prēmijai.
Stokholmā viņu pieņem kroņprincis Eižens, 18. martā Stokholmas Mākslu klubā notiek Raiņa daiļradei veltīts literāri muzikāls vakars, kurā tiek lasīts Jāzepa un Dinas dialogs.
Ilgus gadus Rainis bija sapņojis savām acīm skatīt Bībeles vietas, kas saistās ar Jāzepu. Liktenīgi, bet Jāzeps aizved Raini viņa pēdējā ceļojumā – uz Palestīnu un Ēģipti: Rīga – Vīne – Venēcija – Laurāna – Abacija – Triesta – Jafa –Telaviva – Jeruzaleme, Betlēme, Nācarete, Samarija, Nāves jūra – Haifa – Galilejas jūra – Kaira – Aleksandrija – Rīga. Ceļojums notiek no 1929. gada marta līdz maijam.
Brauciena ietvaros ieplānota ļoti blīva pasākumu programma. Bet kāda ir tikšanās ar Jāzepu?
„Jēkaba aka, apskatām Jāzepa kapu, blakus fotografējamies, būve ar kupolu, kapa kopa liela, apaļa akmeņu kaudze, blakus istabā arābu bērnu skola. Dotānas bedre, kur iemeta Jāzepu, vēl tagad redzama,” Rainis skopi fiksējis faktus savās piezīmēs.
Jāzepa ceļš veda uz Vakarzemi, lai nāktu saskaņā ar Visumu un atrastu jaunu taisnību. Kas varēja paredzēt, ka pavisam drīz šajā ceļā dosies arī Rainis pats?
12. jūlijā Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros, J. Pliekšāna ielā 5/7 durvis vērs jauna izstāde – "Septiņi ceļi", kas vēstīs par Raiņa ārzemju ceļojumiem, informē Memoriālo muzeju apvienība. Izstāde būs atvērta līdz 2011. gada beigām. Tās ietvaros paredzēts arī sarīkojumu cikls.
