Tikai divas sezonas esot uz Dailes teātra skatuves, Elīnas Dzelmes pūrā ir septiņas lomas un vairākas pat galvenās. ”Teātris un māksla viens otru papildina. Teātrī es esmu aktieris. Glezniecībā es esmu režisors. Galvenais visā! Glezna kā izrāde,” stāsta Elīna Dzelme.
”Kamēr teātrī nestrādāju, gleznoju teātri kā teātri. Man ir glezna, kur teātris ir uzzīmēts ar aktieriem, maskām. Šobrīd tas vairs nav aktuāli. Tagad ir kaut kādas sajūtas, mirkļu uzplaiksnījumi. Sāpes, kas izlien. Un nevarēšana negleznot. Es nevaru bez tā. Man visu laiku niez. Man vajag gleznot,” atzīstas Elīna Dzelme.
Teātrī ir pakļaušanās, disciplīna. Audekls dod brīvību. Darbos ir ilgi nepieņemtais kailums, seksualitāte. Viņa glezno VIENTULĪBU, SIEVIETI. Viņa glezno sievietes būtību un vientulību vīriešu pasaulē. Vientulības daudzveidību. Savulaik noliegtais, kā saka māksliniece, lien ārā.
”Mani darbi radušies pārejā no ļoti dziļas vientulības uz divsavienību. Varam pat runāt par PAŠPORTRETU. Par savu Ego. Vientulības Ego. Nevaru noliegt, ka darbi ir saistīti ar to, kas ar mani notiek. Bet tie ir pietiekoši ironiski,” atklāj Elīna Dzelme.
No 6. marta Rīgas Mākslas telpas Izglītības zālē būs apskatāma Elīnas Dzelmes solo izstāde "Fest Antifrigia" – svētki pret neauglību –, ar kuru māksliniece pirmo reizi nodod savas gleznas publikas vērtējumam. Viņa ir aktrise. Aktrise un gleznotāja. Savienojums, kas izraisa jautājumus.