Jau piektdien, 19. aprīlī, pulksten 13.00 paredzēta Latvijas abinieku un rāpuļu ekspozīcijas atvēršana pēc garās ziemas, kuru šie dzīvnieki pārlaida kādreizējā Zoodārza restorāna vīna pagrabā. Atklāšanas pasākumā aktīvi piedalīsies gan vietējās čūskas un zoodārza darbinieki, gan arī Latvijas čūsku eksperts Dr.biol. Andris Čeirāns un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārstāvji, kurus ļaudis vienmēr atceras, kad bērnudārza gaitenī, istabā aiz skapja vai uz mājas balkona pamanīta čūska. Neizpaliks arī čūsku pareizas un pašam rāpulim nekaitīgas gūstīšanas paraugdemonstrējumi. Noskaidrosim arī to, kas tad izraisa nepatiku un bailes no čūskām. Vai dzīvnieka bioloģiskās īpatnības un dzīvesveids? Vai simboliski negatīvais tēls un aplam burtiski uztvertais sakāmvārds? Lai nu kā, bet arī čūskām ir tiesības apdzīvot mūsu kopīgo zemi! Un saprātīgi rīkojoties, izzinot un iepazīstot, mums līdzās sadzīvot kļūs daudz vieglāk un arī patīkamāk.
Latvijā iestājies sen gaidītais siltais laiks, kas strauji modina kukaiņus un abiniekus. Saulītē sildīties izlien arī ķirzakas un čūskas, kas daudziem cilvēkiem izraisa nepatiku un bailes. Tādēļ čūskas nereti nosit. Tāpēc šogad jau laikus tiek rīkotas Latvijas rāpuļu dienas ar galveno moto par saprātīgas attieksmes veidošanu pret čūskām: Esi draugs – ļauj čūskai dzīvot!
Latvijas rāpuļu un abinieku ekspozīcijā aplūkojamas visas trīs Latvijā sastopamās čūsku sugas:
Parastā odze ir vienīgā Latvijas indīgā čūska un tāpēc bieži tās tiek iznīcinātas. Latvijā odzes visbiežāk sastopamas izcirtumos, purvu malās un mežmalās. Šai čūsku sugai raksturīga vertikāla acs zīlīte, izteikti trīsstūrveidīga galva, pamatkrāsa var variēt – no gaišbrūnas līdz tumšpelēkai. Vairumam īpatņu ir raksturīgs tumšs zigzagveidīgs zīmējums, bet atrastas arī vienkrāsainas – tumšpelēkas un melnas odzes. Pavasarī odzes no ziemošanas vietām dobumos zem saknēm vai akmeņiem, izlien visagrāk – tikko nokusis sniegs. Vasaras beigās odzēm piedzimst līdz 20 mazuļi, kas tūdaļ uzsāk patstāvīgu dzīvi.
Parastais zalktis ir Latvijā vislielākā (līdz 150 cm) un visbiežāk sastopamā čūsku suga, kas apdzīvo visdažādākos biotopus ūdeņu tuvumā. Lieliski peld un bieži medī ūdenī. Zalkši bieži apmetas arī kultūrainavā un apdzīvotās vietās, kur daudz piemērotas barības – abinieku. Parastā zalkša mugura ir vienkrāsaina un galvas abās pusēs raksturīgi dzelteni vai bāli dzelteni laukumi. Zalktis nav indīgs, taču, rokās paņemts, tas no anālās atveres var izdalīt smirdošu šķidrumu. Zalkši ziemo akmeņu krāvumos, dobumos zem ēku drupām vai celmiem. Piemērotās ziemošanas vietās tie sapulcējas lielā skaitā un pavasarī, tikko iznākuši no pazemes, pārojas. Šādās vietās var redzēt īstus zalkšu kamolus, ko veido vairāki, cīņā par mātīti, savijušies tēviņi. Vasaras vidū trūdos vai kūdrā dēj 10-40 ozolzīles lieluma olas, kas salipinātas savdabīgos čemuros.
Gludenā čūska bieži tiek jaukta ar bezkāju ķirzaku glodeni vai odzes rūsgano formu. Latvijā gludenās čūskas sastopamas reti, galvenokārt sausajos biotopos jūras tuvumā – kāpu mežos, izcirtumos un izstrādāto kūdras purvu malās. Tās bieži tiek noturētas par odzēm un iznīcinātas. Atšķirībā no odzes gludenās čūskas ir slaidākas, acs zīlīte ir apaļa, nav zigzagveidīgā raksta uz muguras, taču ir rindās izkārtoti tumšāki plankumi. No nāsīm, pāri acīm un tālāk pāri sāniem stiepjas tumšas svītras. Gludenā čūska nav indīga, kaut agresīvi aizstāvas un kož, ja to mēģina satver. Pārojas pavasarī, un tēviņi savijušies cīnās mātītes dēļ. Jūnija beigās vai jūlijā dēj 7-15 olas, no kurām mazuļi izšķiļas pat dēšanas laikā.
Sestdien un svētdien, 20. un 21. aprīlī, no plkst. 12.00 līdz 16.00 Rīgas Zooloģiskajā dārzā notiks „Rāpuļu dienas Zoodārzā”, iepazīstinot apmeklētājus ar Latvijas rāpuļu daudzveidību, dzīvesveidu, gaisinot mītus un aizspriedumus, kas nepamatoti izplatīti sabiedrībā, it īpaši jau attieksmē pret čūskām.
