Velta, Velda

7 stāsti par mīlestību un Valentīndienu

Pirms Valentīndienas mēs allaž meklējam idejas, kā pārsteigt mīļoto cilvēku, kā padarīt šo dienu īpaši skaistu un mīlestības pilnu. Mūs šogad iedvesmo reāli stāsti par mīlestību, par cilvēkiem, kuri kaut reizi Valentīndienā ir ļāvušies kādai īpašai idejai un to realizējuši, pārsteidzot savu otru pusīti. Katrā no mums noteikti dzīvo savs stāsts par neaizmirstamāko mīlestības dienu, kas varbūt nemaz nav bijusi 14. februārī. Lūk, 7 stāsti!

Diānas, 36 gadi, stāsts: Rozes un mīlestība ir sarkani
Valentīndienu pēdējos gados vienmēr svinam ģimenes lokā, jo mūsu mīlestība ir tieši tāda – ģimeniska. Pagājušā gadā izdomāju, ka mums būs Valentīndiena sarkanīgos toņos. Esmu laimīga, ka man ir vīrs, kurš atbalsta manas trakās idejas. Tai gatavojos jau laikus – plānoju, lai galdā būtu tikai sarkani ēdieni (ar bietēm rozā iekrāsots kartupeļu biezenis, sarkanvīns, tomāti, zemenes, rozā saldējums u.c.), vīrs man pasniedza sarkanas rozes, bet es tērpos rozā kleitiņā. Šo ideju ar lielu aizrautību atbalstīja abi bērni, pagatavodami sarkanas galda kartes. Šo dienu noteikti vēl ilgi atcerēsimies, jo tai gatavoties bija ļoti interesanti un arī sarkanās fotogrāfijas būs skaists atgādinājums.

Katrīnas, 28 gadi, stāsts: Iznomātā romantika
Togad man gribējās ko jaunu, iepriekš nebijušu sev un mīļotajam vīrietim Valentīndienā. Jau laikus noskaidroju, kuros viesu namos ir pieejami karstie āra baseini/baļļas, kuros arī ziemas laikā var baudīt kontrastu – atrasties ārā, zem klajas debess, bet siltā baļļā. Rezervēju uz vienu vakaru un nakti šādu viesu namiņu, bet vīrietim neko par to nestāstīju. Taču Valentīndienā (tā bija darba diena) apciemoju vīru darbā un pasniedzu viņam karti, kurā bija parādīts, kā aizbraukt uz konkrēto viesu namu un klāt mans aicinājums 19:00 satikties kartē norādītajā vietā. Arī pati biju patīkama satraukta pārņemta, kad ierados viesu namā, pasūtīju uzkodas un vīru sagaidīju mērcēdamās karstajā baļļā zem klajas debess. Nekad neaizmirsīšu sava vīrieša sejas izteiksmi, ieraugot šo skatu. Tā bija neaizmirstama nakts un ļoti romantisks vakars!

Samantas, 24 gadi, stāsts: Mīlestības sniegavīrs
Tas bija pagājušā gada februārī, kad kopējais noskaņojums mūsu mājās nebija tas labākais, jo bijām naudas grūtībās, tāpēc arī Valentīndienai neko īpašu plānojusi nebiju, vien zināju, ka pagatavošu kādas īpašas vakariņas. Bet tieši tad es saņēmu visromantiskāko dāvanu no sava drauga. No rīta mani pamodināja viņa nosalušais deguns un aicinājums paskatīties pa logu. Mājas pagalmā es ieraudzīju skaistu sniegavīru, bet sniegā ar guaša krāsām bija lasāmi vārdi: Es Tevi mīlu, Samanta! Es tobrīd raudāju no laimes, jo tā bija skaistākā dāvana, kādu jebkad esmu saņēmusi.

Jāņa, 42 gadi, stāsts: Rozes katru stundu
Man patīk lutināt savu sievu un Valentīniena ir viena no reizēm, kad to daru. Mana sieva strādā par skolotāju. Jau laikus labi izpētīju viņas tās dienas stundu sarakstu un sameklēju papildspēkus. Tā kā nedzīvojam pilsētā un sievas kolēģus pazīstu labi, tas manu plānu atviegloja. Katrā vietā, kur todien sieva devās, viņa saņēma pa 3 rozēm un dzejolim no manis. Mācību stundās biju to pasniegšanai sarunājis skolēnus (katra stunda notiek citā klasē, tāpēc nācās papūlēties), pusdienas laikā rozes no manis sievai pasniedze kāds skolotājs, bet pēc darba, kad viņa gāja pēc bērna uz bērnudārzu, rozes mammai deva dēls. Vakarā mājās mums bija liels rožu klēpis. Žēl, ka es nevarēju redzēt viņas sejas izteiksmi, taču zvanīja viņa man todien katru stundu un prieks bija jūtams.

Kārļa, 31 gads, stāsts: Lūgt roku... kapsētā
Jau ilgu laiku gatavojos lūgt savas draudzenes roku, bet tuvojoties Valentīna dienai bija skaidrs, ka tā ir laba izdevība šos mīlestības svētkus padarīt neaizmirstamus. Es biju sagatavojies klasiski – man bija ziedu pušķis un gredzens, biju saposies. Patiesībā tas bija grūts laiks, jo pirms gada traģiski bojā gājuši bija abi sievas vecāki un viņa vēl tam nebija līdz galam tikusi pāri, jo ļoti mīlēja savus vecākus. Tā nu Valentīndienā es draudzeni aicināju doties nelielā izbraucienā un aizvedu viņu uz kapsētu pie vecākiem, kur simboliski vecākiem lūdzu viņu meitas roku. Man šķiet, ka viņi piekrita. Tas bija ļoti emocionāls brīdis. Tagad jau esam precējušies.

Santas, 25 gadi, stāsts: 365 sirdis

Tas prasīja laiku – vismaz nedēļa pagāja gatavojot mīļotajam vīrietim dāvanu Valentīndienai. No dažādu krāsu papīriem es izgriezu kopā 365 sirsniņas. Uz katras no sirsniņām bija neliela dāvana viņam – uz daudzām rakstīju vienkārši skaistus teicienus, citātus no mīlasstāstiem un dziesmām, rakstīju atgādinājumus par skaistiem kopā piedzīvotiem brīžiem, bet uz daudzām bija baudāmas dāvanas. Tur bija sirsniņa, kas solīja, ka konkrētajā vakarā iesim kopā uz kino, ka vīrietim tiks mana masāža, ka izpildīšu vienu viņa vēlēšanos un arī vairāki intīmi solījumi. Visas 365 sirdis sabēru lielā burkā, pa vidu berot viņa mīļākos saldumus un apsēju ar mežģīņu lenti. Tā nu Valentīna dienu viņš baudīja visu gadu – jo katru dienu drīkstēja paņemt vienu sirsniņu.

Didža, 31 gads, stāsts: Restorāns mūsu viesistabā
Vispār jau mēs neesam pārlieku romantiski, bet reizēm, kad ir iedvesma un īstais brīdis, romantika pie mums atnāk pati. Togad mēs nesen bijām precējušies, tā bija mūsu pirmā Valentīndiena vīra un sievas kārtā, tāpēc bija skaidrs, ka ir jānotiek kam skaistam. Biju nopircis sievai īpašu, viņas kārotu kakla rotu un saņēmis no viņas aicinājumu tovakar mājās ierasties svētku apģērbā. Un tur mani gaidīja pārsteigums – mūsu viesistaba bija pārvērtusies smalkā restorānā – uz galda dega sveces un bija servēts ēdiens no mūsu mīļākā resotorāna, bet sieviņa bija tērpusies ļoti seksīgā melnā kleitiņā. Mēs tovakar ļoti daudz runājām. Par mums un mīlestību. Un tas bija romantiskākais vakars, kādu atceros.

Jaunākie raksti