Henrijs Klēbahs (1928-1998) pārstāv Latvijas gleznotāju paaudzi, kuri oficiālajā mākslas scēnā ienāk pagājušā gadsimta 50. gadu vidū. Agrīnajā periodā viņš paguva izmēģināt ļoti dažādus mākslas žanrus. Sākumā mākslinieks pievērsās figurālajai un tematiskai glezniecībai, tomēr laika gaitā figūras viņa darbos sāka pārvērsties nelielās stafāžās, bet stāstošie sižeti – vispārinātās ainavās. Paralēli gleznieciskajiem meklējumiem Klēbahs paguva pastrādāt kā dekorators un scenogrāfs kultūras namos un teātros, vēlāk uzņemoties arī Mākslas Fonda izstāžu daļas vadītāja amatu Mākslinieku namā. 50. gados, izmantojot pseidonīmu Henrijs Vents, viņš sāka rakstīt stāstus, ar kuriem piedalījās Rakstniecības savienības semināros. Stāstus Klēbahs publicēja periodiskajos izdevumos, bet vēlāk pievērsās arī scenāriju rakstīšanai Rīgas kinostudijai.
Tomēr lielākais un būtiskākais mantojums ir viņa gleznas, īpaši ainavas, žanrs, kas ļāva māksliniekam atraisīties un nodoties eksperimentiem, cenšoties atrast veidu, kā dabu nevis kopēt, bet gan notvert to audeklā kā plastisku un dzīvu tēlu. Pats mākslinieks par izvēli galvenokārt pievērsties glezniecībai esot ironizējot teicis: „Tas tādēļ, ka glezniecība ir visvienkāršākā. Mans ideāls ir uzlikt uz audekla, metāla vai koka plāksnes vairākus krāsu podiņus, vietām šur tur krāsu paorganizēt, papūst ar lūpām uz kreiso pusi, ar špakteli novirzīt uz labo pusi, augšu vai leju un sasniegt tādu pašu glezniecisko efektu kā klasiķi, kas strādāja ar mazām otiņām.”
Izglītības programma “Sarunas muzejā” ir tematisks pasākums – ekskursija-stāstījums-diskusija muzeja ekspozīcijā, kas piedāvā unikālu iespēju daudzpusīgāk un dziļāk iepazīt jaunākās izstādes un dažādus ar tām kontekstuāli saistītus jautājumus. Klausoties interesantā stāstījumā un iesaistoties diskusijā, ne vien apmeklētāji, bet arī sarunu īpašie viesi – mākslinieki, dizaineri, izstāžu kuratori, mākslas vēsturnieki, filozofi u.c. – sev un citiem atklāj daudz jauna par mākslas un kultūras vērtībām un aktualitātēm.
