Šogad jau 15. gadu Latvijas bibliotēkās ienāk Krēslas stundas – tas ir pirmdienas vakars, kad nodziest spožas griestu lampas un ļaujam iedegties svecēm – to rāmas liesmas piepilda telpu un atmirdz sanākušo acīs, balsis kļūst rimtākas kā idienas burzmā un steigā. Tādas ir Krēslas stundas.
Šīgada Ziemeļu bibliotēkas tēma ir Draudzība ziemeļos, ar to pirmām kārtām domājot daudzveidību, ko vienā noteiktā un pašvērtīgā nācijā ienes svešie, citādie, ar citādu pasaules un līdzcilvēku vērtējumu, ar citādām ētiskām vērtībām. Un jāmācās saprast, jāmācās sadzīvot.
Šogad Ziemeļu bibliotēkau nedēļas sarīkojumi norisināsies laikā no 12. līdz 16. novembrim. Rītausmas stundās mazie bērni lasīs un apspēlēs Turbjērna Ēgnera grāmatas ,"Kāpējpeļuks un citi dzīvnieki" 11.nodaļu, pusaudži Dāvida Lagerkranca pierakstīto pasaulslavena futbolista dzīvesstāstu "Esmu Zlatans Ibrahimovičs". Savukārt pieaugušie Krēslas stundā tiksies ar Mika Nousiainena grāmatas varoņi, ar somu Miku Virtanenu, kuŗš gribēja būt zviedrs…
Tā kā latviski nav izdotas ne D.Lagerkranca, ne arī M.Nousiainena grāmatas, tad, lai atklātu šīgada Krēslas stundas tēmu, nākas izlīdzēties ar citu autoru darbu lasījumiem. Biedrība NORDEN Latvijā iesaka pievērsties norvēģu rakstnieka Pēra Pettersena (Per Petterson) darbiem un tajos skartajām tēmām – nosacīti vienkāršais cilvēks un viņa savpatība, viņa dzīves jēdzīgums, pašapziņa un skatījums dzīvē un pasaulē.
Norvēģu rakstnieki netika saņēmuši Ziemeļu Padomes literatūras balvu kopš 2002.gada, kad to saņēma Lars Sobijs Kristensens par grāmatu Pusbrālis, līdz 2009.gadā to ieguva, nopelnīja Pērs Petersens. Un šī balva tika piešķirta par grāmatu, kas tulkota arī latviski, – "Es nolādu laika upi". To, gluži tāpat kā otru latviski iznākušo Pēra Petersena grāmatu "Prom ārā zirgus zagt", tulkojusi viena no labākajām norvēģu literatūras tulkotājām Solveiga Elsberga. Abas Pēra Petersena grāmatas iznākušas apgādā Zvaigzne.
Bet kas tad ir pats Pērs Petersens? Ko mēs par viņu varam uzzināt?
Uz latviski iznākušo viņa romānu vāciņiem mēs varam lasīt, ka viņš ir šobrīd pasaulē visvairāk lasītais mūsdienu norvēģu rakstnieks un popularitātes ziņā tiek ierindots līdzās Knutam Hamsunam un Sigridai Undsetei.
Pērs Petersens ir dzimis Oslo 1952. gadā 18. jūlijā. Mācījies par bibliotekāru, taču strādājis grāmatu tirgotāja, literatūras kritiķa un tulkotāja darbus.
P.Pettersena darbu klāstā ir ne tikai romāni, bet arī noveles un esejas. Un sācis savu rakstnieka darbību viņš ir tieši ar noveļu krājumu "Aske i munnen, sand i skoa" 1987. gadā. Savukārt 2004. gadā iznācis eseju krājums "Månen over Porten".
Lai arī nominēts Ziemeļu Padomes literārajai balvai P.Pettersens tika jau 1997. gadā par 1996. gadā iznākušo romānu TIL SIBIR, tomēr par to viņš Ziemeļu Padomes Literāro balvu vēl nesaņēma.
"Es nolādu laika upi" (Jeg forbanner tidens elv, 2008) ir rakstnieka sestais romāns. Grāmata, kuŗu kā labu novērtējuši vairāki nopietni literatūras vērtētāji un 2009.gadā tās autors saņēma gan Ziemeļu padomes Literatūras balvu, gan Norvēģijas Literatūras kritiķu gada balvu.
Pasaulē Pērs Petersens vairāk ir pazīstams ar citu grāmatu – ar romānu "Prom ārā zirgus zagt" (Ut og stjæle hester,2003) , kas ir tulkota vairāk kā 46 valodās. Vislielākais metiens – ASV, Francijā, Vācijā, Lielbritānijā, Dānijā. Kā nozīmīgākā gada grāmata tā atzīta un novērtēta vairākās grāmatu vērtēšanas un izdevniecību aptaujās.
P.Petersons valoda ir valdzinoša – tā ir it kā vienkārša, it kā par ikdienišķām lietām, tomēr tā ir tik smalka un dziļi personiski, skar lasītājā sen aizmirstas vai pat iepriekš neapjaustas domu un sajūtu stīgas. Viņš pieder pie tiem 20./21.gadsimta autoriem, par kuriem varētu sacīt: dīvaini, ka tik smalka, interesanta un savdabīga proza tiek rakstīta mūsdienās. Nenoliedzami laikmetīgs, nenoliedzami īpatnis, Pērs Petersens ir autors, kura rakstības stils uzrunā galvenokārt domājošus lasītājus.
"Mēs sastopam autoru, kurš vārdos drīzāk ir ekstrēmi skops, taču ir sajūta, ka stāsts, ko viņš stāsta, ir svarīgāks nekā vārdi un ka autors nevēlas, lai lieki vārdi ienāk tekstā un traucē stāstīšanu. Tomēr viņa rakstības stils tiešām ir visnotaļ īpašs: Pērs Petersēns raksta, teikumu pa teikumam taustoties laukā no tumsas uz apgaismību, kas sākotnēji bijusi apslēpta pat pašam autoram," saka kritiķi. Pirmo latviski tulkoto P.Petersena romānu "Prom ārā zirgus zagt" dažkārt pielīdzina Ernesta Hemingveja labākajiem darbiem, uzsverot, ka P.Petersena īpatnība ir stāstīt par vienkāršiem cilvēkiem neikdienišķās situācijās. Viņa darbi un vārdi ir ziemeļnieciska rāmuma un ziemeļnieciskas klusēšanas caurstrāvoti.
Romānā "Es nolādu laika upi" rodami vairāki slāņi – galvenā varoņa Arvīda attiecības ar māti, attiecības ar dzīvi, ar sievietēm, ar pašam ar sevi. Smalks un visaptverošs – tas ir romāns par dēla attiecībām ar māti, kas arī nebūt nav pasaules literatūrā tā biežāk pētītā tēma, tomēr jāatzīst, ka tas ir tikai virsējais slānis. Ejot dziļumā, mēs sastopam ne pārāk veiksmīgu pusmūža vīrieti, kurš pēkšņi ir gatavs paskatīties acīs pats sev. Šī ir vīrieša cīņa. Vīrieša dzīve. Nekādu pārspīlējumu, nekā lieka – tomēr lasot šķiet, ka tas tikpat labi varētu būt stāsts par kādu tuvu cilvēku. Par kādu no mums.
P.Pettersens brīvi peld laika upē un parāda mums to, ka nozīmīgi notikumi laika gaitā savu nozīmīgumu nezaudē un it kā turpina notikt arvien tā, it kā nemaz nebūtu beigušies.
Kad gluži klāt rudens miglu laiks un vietumis tās jau ciemojas sētās, pļavās, mežmalās un upju krastos, nav tālu lielais stāstu stāstīšanas un lasīšanas laiks. Klāt laiks, kad krēslas stundās gribas omulīgi ieritināties mājīgā klubkrēslā, iedegt sveces un vadīt vakara stundas rāmā lasītmierā. Nav tālu laiks, kad bibliotēkas visās Ziemeļvalstīs vērs durvis Krēslas stundu lasījumiem, un bērnu balsis pieskandinās lasāmās Rītausmas stundas.
