Dziedāšana kopš agras bērnības Austrai Pumpurei bijusi tikpat pašsaprotama kā strādāšana. Arī tāpēc mūzika dziesminiecei nav kļuvusi par darbu, bet gan sūtību, kas likusi pie klausītājiem nākt ar Imanta Kalniņa un mūsu tautas dziesmām, savā prasmē un gudrībā daloties ar neskaitāmiem skolniekiem jeb austrasbērniem.
Triju zvaigžņu ordeņa kavaliere un Goda liepājniece Austra Pumpure dzimusi 1928. gada 26. novembrī. Mūzikas talants viņai bija jau šūpulī ielikts – vecaistēvs spēlēja cītaru, tēvs vadīja Nīcas un Bārtas pūtēju orķestri un piedevām spēlēja akordeonu, kas kļuva par Austras pirmo un pēc tam arī Liepājas teātrī spēlēto instrumentu. Pēc Rucavas pusē, Kalnišķos aizvadītām bērnu dienām un četrām klasēm Ezera skolā Austra iestājās Nīcas pamatskolā un pēc tās beigšanas 1945. gadā devās uz Liepāju, lai turienes mūzikas vidusskolā mācītos dziedāšanu.
Bet tā kā meitenei nebija "operas" balss, speciālisti ieteica kordiriģēšanas nodaļu, un paralēli Pumpure apguva arī ģitāras spēli. Vēl mācoties mūzikas vidusskolā, Austra ienāca Liepājas teātrī, jo kādā izrādē vajadzēja spēlēt ģitāru. Vēlāk viņa kļuva par teātra akordeonisti, iemācījās spēlēt arī kokli, dažās izrādēs iznāca arī dziedāt un dejot uz skatuves, Austrai tika arī pāris nelielu lomu. Pumpure iestudējumos līdzdarbojusies arī kā koncertmeistare un mūzikas konsultante, un teātris daudzo darba gadu laikā kļuvis par viņas otrajām mājām.
Līdz ar Imanta Kalniņa ierašanos Liepājā 60. gadu vidū, radās pirmās izrādes ar viņa mūziku. Kalniņa teātrim sacerētās dziesmas Austra Pumpure iemācījās vispirms par prieku sev un tās dziedāja draugu kompānijās, sevi uz ģitāras pavadot. Viņa zināja, ka nedrīkst šīs pērles paturēt sev, tomēr nebija droša par panākumiem, līdz burtiski ar varu viņu uz skatuves izstūma režisors Oļģerts Kroders.
Pirmais publiskais Austras koncerts notika Rīgā, Mākslas darbinieku namā, un vienā mirklī dziesminiece atrada savu publiku, kas bija klusāka un domīgāka par to, kas pulcējās estrādes ansambļu koncertos. Tobrīd viņai likās, ka nodziedās dažus koncertus, un viss, bet pa šo laiku, kopš 1975. gada, Pumpure izveidojusi veselas piecas dažādas Imanta Kalniņa dziesmu programmas! Tajās skanējušas melodijas no izrādēm "Mīla, džezs un velns", "Kapteiņa Granta bērni", "Princis un ubaga zēns", "Trīs musketieri", "Laimes lācis", "Lilioms" un daudzas citas; savulaik koncerti notikuši kā kinoseansi, pa diviem, trim dienā, un dziedāts skolās, teātros, kultūras namos, pa naktīm studentiem, protams, Imantdienās, vēlāk folkfestivālos un dziesminieku saietos. Arī tāpēc Pumpuri dēvē par Latvijas bardu ciltsmāti, jo neviena auditorija viņai nav likusies nepieņemama un neviens ceļš par tālu. Ar kādu koncertu esperanto kluba biedriem sākās Austras aizraušanās ar šo valodu, un, pateicoties esperanto, dziesminiece kļuva par čaklu ceļotāju.
Ar Pumpures koncertiem sākās vēl kāda jauna kustība Latvijā, proti, jaunās paaudzes līdzidziedāšana – vispirms tie bija Liepājas teātra jaunie aktieri, vēlāk jaunieši no klausītāju vidus nāca dziedātājai klāt un lūdza, lai iemāca Kalniņa dziesmas. Tā kā Austra pati bija uzdrošinājusies dziedāt nevis tā, kā pieņemts, bet tā, kā pati gribēja un juta, tad viņa arī citus mudināja būt drosmīgiem un dziedāt, kā katram izdodas. Tā tapa vesela austrasbērnu kustība, no kuras izauguši daudzi spoži Latvijas dziesminieki un vairākas ģitāristu paaudzes. Pati nebūdama komponiste, Austra Pumpure ir iedvesmojusi arī latviešu autordziesmas attīstību.
Imanta Kalniņa dziesmām sekoja programma "Mana tautasdziesma", ar kuru nodziedāti 200 koncerti, tad "Mīļdziesmiņas" bērniem un "Dziesmiņa mana, ziņģīte mana". Ar savu priekšnesumu patriotisko garu Pumpure neapšaubāmi ir veicinājusi dziesmoto atmodu un Latvijas neatkarības atgūšanu
80. gados aizsākās Austras dienu tradīcija, kas nu jau daudzus gadus pulcē Pumpures līdzgaitniekus un domubiedrus kopīgos koncertos. 2008. gadā dibināta Austras biedrība, kas gādā par Pumpures intelektuālā mantojuma saglabāšanu: izdotas dziesmu burtnīcas un grāmata par leģendāro dziesminieci.
