Rita, Vita, Olita

Rīgā aplūkojama Krakovas Ziemassvētku silīšu kolekcija

No 15. decembra līdz 2012. gada 6. janvārim Mākslas muzeja "Rīgas Birža" Boses zālē (Doma laukumā 6, Vecrīgā) skatāma Krakovas Ziemassvētku silīšu izstāde no Jagas Berezovskas-Kernbahas un Manfreda Kernbaha privātās kolekcijas, informē LNMM pārstāvji.

Ziemassvētku silītes tradīcija nāk no Betlēmes silītes kulta, ko piekopa pirmie kristieši. 13. gadsimta sākumā Eiropā izplatījās tradīcija figurāli inscenēt ar Kristus piedzimšanu saistītus notikumus. Uz Poliju šo tradīciju atveda franciskāņi, un Jēzus bērniņa piedzimšanas ainiņu izrādīšana baznīcās Ziemassvētku laikā kļuva ļoti populāra. Ar laiku šajās universālajās izrādēs sāka ieviest arī tipiski poliskus akcentus, bieži vien ar patriotisku pieskaņu. Sākot ar 17. gadsimtu, šāda paraža parādījās arī ļaužu mājās. Visizplatītākais bija Betlēmes silītes modelis maza stallīša veidolā ar apgleznotām koka figūriņām, kas attēloja Svēto ģimeni, ganiņus, Trīs ķēniņus, eņģeļus, velnu, nāvi, dažādus dzīvnieciņus, kā arī laicīgos tēlus, kas pārstāvēja konkrētu vēsturiski politisku laika periodu.

Otrs un vienīgais sava veida silītes modelis pasaulē ir Krakovas silīte. Tā radusies 19. gadsimta otrajā pusē Krakovā – pilsētā, kur tautas tradīcijas un paražas bija un joprojām ir īpaši koptas. Krakovā silīšu modeļu veidošanas tradīcija ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Ziemassvētku silītes ir veidojuši un arī šodien veido Krakovas priekšpilsētu amatnieki, mūrnieki, kurpnieki, galdnieki, namdari. Tika darinātas divu izmēru silītes: mazas, pārdošanai domātas, ar nekustīgām figūriņām un lielas, pārvietojamas silītes, ar leļļu teātra izrādēm paredzētām mazām skatuvēm, kuras Ziemassvētku dziedājumu izpildītāju grupas pārvietoja no mājas uz māju. Šāda tipa silītes ir unikālas, un tādas bija tikai Krakovā.

Pirmā pasaules kara laikā Austrijas varas iestādes Polijā aizliedza staigāt no mājas uz māju ar šīm silītēm. Un mākslinieki izmira vai arī tika izkaisīti pa visu pasauli. Pēc ilgstoša pārtraukuma silīšu modeļu kvalitāte stipri pasliktinājās. Starpkaru divdesmitgadē Ziemassvētku silīšu cienītāji mēģināja tradīciju atdzīvināt, un tās glābšanai 1937. gadā Krakovā tika organizēts konkurss par skaistāko silītes modeli. Šis konkurss tiek rīkots (ar pārtraukumu Otrā pasaules kara laikā) līdz šai dienai, un šogad silīšu modeļu konkurss norisināsies jau 69. reizi. Mūsdienās senā Krakovas silīte, ar kuru kādreiz mēdza staigāt no mājas uz māju, izrādot Jēzus bērniņa piedzimšanas ainas, ir aizstāta ar cita tipa modeli, t.s. konkursa silīti.

Veidotāji visu savu uzmanību velta silītes modeļa arhitektūrai un estētiskajām īpašībām. Tā ir dažādu laikmetu stilu kompozīcija, kas sastāv no Krakovas seno celtņu fragmentiem. Parasti modelis tiek veidots no koka vai kartona, kas pārklāts ar metāla foliju – staniolu (iepriekšējos gados foliju no saldumu iepakojumiem rūpīgi krāja). Daži silīšu modeļu veidotāji izmanto arī krāsainas plāksnītes. Savukārt raksti parasti tiek veidoti no daudzkrāsainas metāla folijas valnīšiem. Pēdējos gados daži silīšu meistari izmanto pašlīmējošo staniolu.

Kādreiz vitrāžas darināja no papīra, to aplīmējot ar krāsainu celofānu, 20. gadsimta 50. gados izmantoja krāsotus stikliņus, bet mūsdienās – krāsainus caurspīdīgus sintētiskus materiālus. Elektriskais apgaismojums silīšu modeļos parādījās 60. gadu vidū. Pēdējās desmitgadēs iet plašumā silīšu mehanizācijas process, un līdzās elektriskajiem mehānismiem parādās arī muzikālās lādītes, kas atskaņo Ziemassvētku dziesmas. Šīs krāsainās simetriskās celtnes atgādina pasaku pilis ar Polijas ģerboni, ar baltsarkanajiem Polijas un baltzilajiem Krakovas karogiem, ar centrāli izvietotu Jēzus piedzimšanas ainiņu.

Mākslas muzeja "Rīgas Birža" Boses zālē demonstrētās silītes ir daļa no poļu tautas un amatieru lietišķās mākslas kolekcijas, kas tiek veidota kopš 20. gadsimta 60. gadu vidus. No paša sākuma oriģinālie darbi poļu modernajā mājā ir atraduši savu vietu sākot ar bēniņiem un beidzot ar pagrabiem, uz sienām, grāmatu plauktiem, trepēm un jebkurā citā, pat uz brīdi brīvajā vietā. No gada uz gadu šo darbu skaits pieaug. Tā radusies pavisam īpaša, etnogrāfiska un jau vēsturiska kolekcija, jo daži no tās eksponātu autoriem jau ir aizsaulē.

Izstādē redzamo modeļu veidotāji ir lauku un mazpilsētu iedzīvotāji, zemnieki, mežsargi, mājsaimnieces. Viņu daiļrade sakņojas nepieciešamībā dalīties ar saviem estētiskiem iespaidiem un emocijām, prieka izjūtām, bet dažreiz arī skumjām un bēdām. Šī ir sapņu māksla, māksla tikpat vienkārša kā viņi paši, māksla tīra un brīva no mākslas skolās mācību ceļā iegūtajām ietekmēm.

Jaunākie raksti