Bulgarizēt, nevis vulgarizēt

Morfovs pats par sevi izskatās tieši tā, kā teātra režisorus parasti ataino komēdijās un pat multfilmās – bohēmisks tips ar šalli, degošām acīm un matiem pa gaisu. Kā pats atzinies – izcīnījis sūri grūtas cīņas ar latviešu aktieriem (jā, jā – arī mūsējie, kā jau ikkatra teātra "pamatiedzīvotāji", centušies pakļaut sev viesrežisoru vai, vismaz, parādīt, ka te jau nu tā nespēlējot). Kā – tā? Nu tā, ka, vērojot izrādi, atmiņā vienlaicīgi ataust tēli gan no Gogoļa "Revidenta", gan Kusturicas "Melnā kaķa, baltā kaķa". Tā, ka atdzīvojas padomija visradikālākajā tās veidolā – komunaļņika dzīves burzmā. Tā, ka par visneiedrīgāko elementu izrādē kļūst latviešu valoda, jo nekas cits te nav latvisks – ne izskats, ne kustības, ne dejas un dziesmas, ne šņabja plūdi un dzēruma asaras. Tikai pašnāvība un alkas dzīvot vienmēr un visur izskatās universāli. Un "Finita la comedia!" ir tieši par to.

Aktieru uz skatuves ir, ka biezs – nodarbināts teju viss teātra sastāvs. Un kā balta roze dārziņa vidū – nepārspējamais Artūrs Skrastiņš galvenajā lomā. Ja izrāde būtu kompaktdisks, tad to būtu vērts pirkt kaut vai viena paša "treka" dēļ – tās ainas dēļ, kur Skrastiņa varonis mācās spēlēt basa tubu. Tas ir tieši tāds teātris, kādu atminas vecāka gadagājuma inteliģence – kur vienu spožu ainu nomaina cita, īsts aktiermeistarības paraugs.

Viss šis gaumīgais farss, jeb, oficiāli – traģikomēdija par nepanesamās dzīves, pašnāvības un atgūstamās sadzīviskās laimītes tēmu ir vērā ņemama alternatīva Džilindžera pavieglajiem gabaliem, ar kuriem mūždien pārsātināts Dailes teātris, un ko tomēr publika tik labprātīgi "apēd", jo laiki patiešām ir grūti, un kāpēc tad neapvienot patīkamo ar lietderīgo un pašcieņas celšanai neaiziet uz teātri šopinga vietā? Aleksandra Morfova skatuviskajā piedāvājumā vismaz ir pāris vietu, kas stingru roku saņem tevi pie pašas dvēseles un sapurina, uzjundot tālu un labi noslēptās emocijas. Turklāt nevulgarizējot tās, bet drīzāk, hm, bulgarizējot – ļaujot tām vaļu un galu galā atbrīvojot sevi līdz smieklīgumam, nožēlai un varbūt pat katarsei. Tā, kā drīzāk čigāni māk, ne latvieši.

Kas gaidāms tālāk pēc tik skaista sākuma? Mazajā zālē jau trešdien, 19. septembrī  paredzēta delikātas komēdijas (tātad bez ierastā vārda "dirsa" un smēķēšanas uz skatuves, vai?) pirmizrāde "Arī sievietes zaudēja karā". Kā sievietēm izdzīvot, cik daudz var atļauties pārdot un pārdoties – šādus mūžam aktuālus jautājumus  te risina itāļu marginālais klasiķis Kurcio Malaparte (1898-1957). Un laikam jau ir tikai dabiski, ka šo tēmu arī tālāk pēta vīriešu komanda – lietuviešu režisors Rolands Atkočūns un scenogrāfs Kristaps Skulte. Sievietēm atliek vien ieklausīties un izdarīt pareizos secinājumus.