Aijas Zariņas personālizstāde „Tēvs”

"Tētis. Ģimene. Līdzībās šodien tā ir Latvija. Šodien savu tēti meklē visa Latvijas Ģimene. Pašreiz Latvijai atkal ir vajadzīgs kāds, pie kura stiprās rokas var droši iet. Tāds, kurš nepametīs, tāds, kurš nepievils. Tāds, kura roku savukārt tur un vada Likteņa tētis. Tāds, kurš zina ceļu.

Ir pienācis laiks, kad Latvija atkal meklē savu identitāti, savas saknes, savu vēsturi, sevi. Indivīds, pilsonis, latvietis ir apmaldījies pasaules lielajos ceļos un atkal meklē sevi, savu ģimeni, savas gara mantas," raksta māksliniece Aija Zariņa par savu izstādi "Tēvs" izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā.

Ir zīmīgi, ka pirms vienpadsmit gadiem, 2001. gadā ar Aijas Zariņas projektu "Antins" tika atklāta "Arsenāla" Radošā darbnīca. Muļķītis Antiņš – trešais tēva dēls – vienīgais uzjāja Stikla kalnā un atmodināja dusošo princesi Saulcerīti. Projekts mēģināja iedzīvināt Cilvēka potenciāla kustības (Human Potential Movement) un transpersonālās psiholoģijas praksi, izvirzot "antiņiskus" ētiskos principus kā humānisma ideālu.

Kopš 20. gadsimta 90. gadu beigām Aijas Zariņas darbu tēma saistīta ar sabiedrības dzīvi, viņa aicina veidot sabiedrības ideālo modeli – humānu savstarpējas sadraudzības kopienu, kas parādās simboliskās figurālās kompozīcijās. Sabiedrība tiek gleznota kā liela rokās sadevusies ģimene, kurai roku no debesīm pretī pastiepis Tēvs. Tēva metafora ietver ne tikai reliģiozo Dieva vadību. Par garīgo Tēvu valstī, Zariņasprāt, jābūt valsts vadītājam, kuram jāapzinās savas lielās ģimenes – sabiedrības vajadzības.

Aijas Zariņas radošais ceļš ietver dažādu mediju daudzveidību un stilistiskus periodus. 1990. gados viņa veidojusi monumentālas instalācijas, vides un landart objektus, body art un performances, scenogrāfiju teātra izrādēm, grafikas darbus un grāmatu grafiku. Taču vēl 1980. gados māksliniece spilgti pieteikusi sevi kā gleznotāja un pēdējā desmitgadē visvairāk strādā tieši glezniecībā.

Aijas Zariņas astoņdesmito gadu darbi ar monumentālām figurālām kompozīcijām neoekspresionisma stilā lauza tradicionālo sociālisma mākslas glezniecības kanonu, un autore ieguva nonkonformistes slavu. Toreiz viņas tēmas bija saistītas ar eksistenciālu pieredzi, cilvēciskiem konfliktiem, spēka un seksualitātes motīviem, kuru parādīšanai tika izmantota mītu valoda – Eiropas nolaupīšana, Princese Gundega u.c. Deviņdesmitajos gados gleznotāju saistīja cilvēka garīgā ceļa meklējumi, nereti skarot reliģiozas tēmas. Lietojot abstraktās mākslas valodu, tika radīta Dievmātes sērija un bezgalības zīmes cikls.

Pakāpeniski Zariņas māksla pievērsās sociāla taisnīguma un garīgās izaugsmes jautājumiem, kā cīnītāji par taisnību viņas darbos parādījās erceņģelis Mihails un Svētais Georgs. Mileniāras idejas, modelējot pasaules uzbūvi un evolūciju, tika risinātas tūkstošgades mijā izstādē "Gids". Pārliecībā, ka mākslas patiesā loma ir sociāli aktīva, Zariņas daiļrade norādījusi uz kultūrpolitikas vājumu. Par savdabīgu "dueli" izvērtās Aijas Zariņas un Eināra Repšes kopizstāde Liepājas Karostā 2004. gadā, kur māksliniece, prasot no toreizējā premjera atbildību par valsts galveno garīgās veselības un izaugsmes garantu – kultūru, noorganizēja asu konfrontāciju.

Jaunākajā glezniecībā, izvēloties naivisma stilu, autore ietver vēstījumu – bērnišķīgs tiešums un vienkāršība stāsta par nerafinētu godīgumu un skaidrību. Tīru krāsu kompozīciju dzidrumā ievilktās līnijas nebaidās atklāt sirdi un izskatīties naivi, un tajā ir gan cilvēciskās eksistences trauslums, gan gara stiprums.