Rita, Vita, Olita

Realitātes un absurda robežas Evelīnas Deičmanes personālizstādē „Melnās pasakas”

Evelīnas Deičmanes personālizstāde Rīgas galerijā "Melnās pasakas" demonstrē viņas spējas balansēt uz realitātes un absurda robežas, līdzīgu starpstāvoklim starp miegu un pamošanos, kad baisais un komiskais ir saplūduši. Izstāde Rīgas galerijā apskatāma no 19. janvāra līdz 18. februārim.

Šī fotogrāfiju sērija tapusi sadarbībā ar ievērojamo franču mākslinieku Theo Mercier (1984), pagājušā gada oktobrī ar panākumiem darbi tika eksponēti FIAC starptautiskajā izstādē Parīzē. Foto sērijā "Melnās pasakas" Evelīna Deičmane apstiprina savu eksperimentētājas slavu un spējas panāk vizuāli efektīgus tēlus, izmantojot dažādus tehniskos paņēmienus un trikus.

Darbs pie šī foto projekta ir noritējis Berlīnē un Rīgā. Abi mākslinieki satikās Berlīnē 2007. gadā un diskusijās pavadītais laiks rosināja šī projekta rašanos. Vide, kurā projekts tapis ir lielākoties pamestais nams Berlīnes Kreuzberg rajonā. Vērojot interesantus personāžus apkārtējā vidē Evelīna Deičmane ievēroja vietējā kafejnīcā "baložu tantes" prototipu. Sekoja iepazīšanās un ilgstošas uzticības iekarošana līdz dāma iesaistījās foto projektā. Kolektīvā darbā bija iesaistīti arī Berlīnes baložu īpašnieki. Personāži projektam tika meklēti klubos, uz ielām, artistiskajā vidē.

Fotogrāfijas nav montētas vai apstrādātas datorā, visi uzņēmumi tapuši fiksējot reālus notikumus.


Evelīna Deičmane: "Pasakās bieži vien tiek stāstīts par tumšiem mežiem, kuros dzīvojot brīnumainas radības. Un tikai dažiem izdodas tos satikt apmaldoties. Darbs sastāv no fotogrāfiju sērijas, kuras pamatā ir pasakas par cilvēka izturēšanos, kuru izraisa brīnumi un mistērijas vai slepenas norises, kas var notikt tikai privātā, personiskajā telpā un kuras nevar izskaidrot jebkurš. Šajos stāstos cilvēks pārvēršas par dzīvnieku un apkārtne – par mežu. Fotogrāfijās redzamas hibrīdās būtnes šajā mistiskajā norisē. Telpas ir meži, kur mums atklājas noslēpumu būtība. Mežs, kuru veido mēbeles, paklājs un zeme, krēsli un celmi, radio un zari. Liela balerīna lido putnu mākonī un ķeizars mirst viens pats savas istabas tumsā. Cilvēks ir dzīvnieks un viņa dabiskais stāvoklis ir intimitāte."

Evelīna Deičmane (1978) mākslas izglītību ieguvusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā 2007. gadā un ir pabeigusi Berlīnes Mākslas universitātes Vizuālās komunikācijas nodaļu un Eksperimentālo mediju nodaļu (2004; 2007-2009).

Multimediālās mākslinieces Evelīnas Deičmanes starptautiskā karjera apstiprināta piedaloties nozīmīgās izstādēs – 15. Sidnejas starptautiskā biennāle (2006), 2. Maskavas Biennāle (2007), Eiropas Laikmetiskās Mākslas biennāle "Manifesta 7"(2008), 12. Starptautiskā Kairas biennāle (2010). Viņa pārstāvēja Latviju 53. Starptautiskajā Venēcijas Biennālē multimediālajā projektā "Pārejošās bēdas"(2009) . Evelīna Deičmane ir vairāku prestižu starptautisko radošu stipendiju ieguvēja – DAAD stipendija Berlīnē (2011). Mākslinieces personālizstādes notikušas vairākās galerijās Vācijā un Čehijā, Rīgā (2010) pasākumā – "Lielais nemiers" izstāžu telpā "kim?".

Māksliniece dzīvo un strādā Berlīnē un Rīgā.

Pazīstama kā izkopta un smalka stila fotogrāfe, Evelīna Deičmane ir vērienīga video un skaņas projektu autore.

Māksliniece savos darbos izmanto jauktas tehnikas, eksperimentē ar skaņu un vizuālajiem elementiem. Viņas konceptuālā pieeja ietver eksistenciālas noskaņas un cilvēka pieredzi, radot vidi, kur skumjas saskaras ar laimi, bet dramatiskumu kliedē humors.

Izstādes kuratore Inese Riņķe.

Jaunākie raksti