Pēc vēsturnieku aplēsēm 2003.gadā Vecrīgā Vaļņu ielā atrastā pelēcīgā akmens bumbiņa ar tai cauri izvērtu, galā kāsī saliektu dzelzs kātu varētu būt izmantota eglīšu rotāšanai 17. - 18.gadsimtā.
Rotājums atrasts 2003.gadā arheoloģiskajos izrakumos pašā Vecrīgas sirdī – Vaļņu ielā 19. Šī teritorija, kas atradās starp Rīgas pilsētas viduslaiku nocietinājuma mūri un zemes nocietinājuma vaļņiem, apdzīvota, sākot ar vaļņu izbūvi 16.gadsimtā. Pēc rakstīto avotu liecībām zināms, ka 17.gadsimtā kvartāls jau bijis intensīvi izbūvēts, bet 17.gadsimta beigās – 18.gadsimta sākumā ticis izbūvēts ielu tīkls, tostarp tagadējā Vaļņu iela. Šajos izrakumos atsegtie slāņi saturēja arī tādus artefaktus kā ādas apavus, nažu makstis, somas, zirglietas un jātnieku piederumus, baltmāla pīpju fragmentus, stikla vitrāžas un citus atradumus, kas ļauj šos slāņus datēt ar 17. - 18.gadsimtu.
„Asociācijas ar izplatīto eglīšu rotājumu veidu raisa atraduma forma – bumba. Tā arī mūsdienās ir viens no populārākajiem Ziemassvētku rotājumu veidiem. Cik mums zināms no pieejamās informācijas par vēsturiskajiem eglīšu stikla rotājumiem Eiropas muzejos, tie nav senāki par 19.gadsimta vidu. Varam pieņemt, ka Rīgā atrastais, 17.-18.gadsimtā izgatavotais rotājums ir vēlāko iekarināmo eglīšu bumbu priekštecis. Tomēr muzeja speciālistu rīcībā nav drošu pierādījumu, kas ļautu atrasto rotājumu patiešām saistīt ar eglītēm un Ziemassvētku tradīciju. Visticamāk, pētniekiem tas liek būt piesardzīgiem un neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus arī attiecībā uz cituviet Eiropā atrastiem līdzīgiem artefaktiem,“ piebilst Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas galvenā speciāliste Ilze Reinfelde.
No vēstures avotiem zināms, ka sākotnēji Ziemassvētku kokus izgreznoja ar dažādām augu valsts veltēm, papīra rotājumiem, kulinārijas izstrādājumiem. Piemēram, Brēmenes ģildes hronika (1570. gadi) stāsta par mazu koku, kas dekorēts ar āboliem, riekstiem, datelēm, sālsstandziņām un papīra puķēm. Pūstās stikla bumbas ar cauru vidu, kādas mēs pazīstam šodien, sāktas ražot Vācijā tikai ap 1830. gadiem. Zināms, ka šādas bumbas (“stikla augļi”) tika patentētas un masveidā ražotas Tīringenes pilsētā, ar senu stikla apstrādes vēsturi, Laušā (Lauscha) 1840.gados. (Leģenda vēsta, ka šo tehnoloģiju izgudrojis kāds nabadzīgs stikla pūtējs, kurš nav varējis atļauties saviem bērniem izrotāt eglīti ar īstiem āboliem un valriekstiem). Kā eglīšu un Ziemassvētku rotājumi vēsturiski tikušas izmantotas arī sveces (no 17.gadsimta), vizuļi, kas sākotnēji izgatavoti pat no sudraba (no 17.gadsimta), auduma gabaliņi, lentītes, prievītes, no etnogrāfiskā materiāla zināmi dažādi salmu rotājumi – puzuri, virtenes un citi. Tiesa gan, Latvijas laukos eglīte kā Ziemassvētku elements ienāca vēlu – tikai 19.gadsimtā.
Šobrīd Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā tiek restaurēts, iespējams, senākais eglīšu rotājums Eiropā, bet muzeja apmeklētāji šo rotājumu varēs aplūkot šī gada nogalē.