Lomās iejutīsies iemīļotie LNO solisti un jaunie operas mākslinieki Jānis Apeinis, Rihards Millers, Kalvis Kalniņš, Evija Martinsone, Sonora Vaice, Julianna Bavarska, Rihards Mačanovskis, Krišjānis Norvelis, Inga Šļubovska, Elīna Šimkus, Jūlija Vasiļjeva u.c., kā arī viessolisti Anna Konovalova un Aleksandrs Miminošvili.
Atjautīgais Figaro grib precēt daiļo istabeni Suzannu, bet meitenes valdzinājums skāris arī viņa darbadevēju Almavivu. Amora bulta trāpījusi daudziem – un sākas mīlas intrigas ar pārģērbšanos. Vai Figaro izdosies apturēt kaisles pārņemto Almavivu? Marselo Lombardero Mocarta komiskās operas darbību risinās 1980. gadu Latīņamerikas TV seriālu stilistikā, uzburot eksotisku, sociālas un erotiskas spriedzes piesātinātu gaisotni. Scenogrāfs Djego Siliano, izmantojot Frīdas Kalo glezniecībai raksturīgās spilgtās krāsas, uz skatuves uzburs Dienvidamerikas svelmi un juteklisko gaisotni. Gan telpas iekārtojumā, gan Lusianas Gutmanes kostīmos izpaudīsies dažādo sociālo slāņu atšķirības.
„Manu dzīvesvietu Buanosairesu no Rīgas šķir vairāk nekā 12 000 km. Domājot par to, kā atrast kontaktu ar šejienes publiku, es izlēmu, ka ir svarīgi, lai mēs, izrādes veidotāji, caur savu personīgo pieredzi atrastu kopīgu valodu ar ikvienu skatītāju. Īpaši tādā izrādē kā Figaro kāzas man gribējās ienest dienvidu karstumu un krāsas, jo šai operai piemīt Vidusjūras reģiona siltais aromāts. 1980. gadi Dienvidamerikas vēsturē ir ļoti tumšs etaps – tieši šajā laikā augstāko pakāpi sasniedza diktatoru režīmi. Figaro kāzu darbības laika pārcelšana uz šo periodu sniedza mums iespēju runāt par operā ietverto feodālisma problēmu – situāciju, kurā varas pārstāvju privilēģijas stāv augstāk par cilvēktiesībām. Lai gan Figaro kāzas nav politiska drāma, tomēr nolēmu neizvairīties no šī aspekta. Arī Latīņamerikas televīzijas seriālu stilistiku neizvēlējos nejauši. Ciemojoties Latvijā 1996. gadā, atklāju, ka mūsu ziepju operas ir ļoti populāras arī šeit. Taču mans nolūks nebija izdomāt jaunu stāstu, bet gan padarīt Mocarta laika stāstu tuvu un saprotamu mūsdienu skatītājam. Klasika ir dzīvotspējīga tad, ja varam pierādīt, ka tajā risinātie dramatiskie konflikti joprojām ir nozīmīgi un svarīgi 21. gadsimta cilvēkam,” stāsta režisors Marselo Lombardero.
Operas Figaro kāzas libreta pamatā ir Pjēra Bomaršē Figaro triloģijas otrā, vispopulārākā daļa. Volfgangs Amadejs Mocarts, kurš trīs gadus bija meklējis piemērotu materiālu jaunai operai, bija sajūsmā par Figaro kāzām un dedzīgi vēlējās radīt savu versiju šai komēdijai, taču imperators Jozefs II uzskatīja, ka lugā ir pārāk daudz piedauzību un tikai dažus mēnešus iepriekš bija aizliedzis to uzvest. Tomēr, pateicoties libretista Lorenco da Pontes (1749-1838) diplomātiskajām dotībām, imperators noklausījās dažus fragmentus no iecerētās operas Mocarta izpildījumā, un viņa aizspriedumi tika kliedēti. Teksts un mūzika operai tika sacerēti sešu nedēļu laikā. Pirmizrādei 1786. gada 1. maijā Vīnē bija panākumi, bet ne viennozīmīgi – izveidojās pat vesels grupējums, kas presē aktīvi pauda savu nepatiku pret operu. Neviens līdz Mocartam un da Pontem nebija ieviesis tādu sarežģītību un komplicētību muzikālā komēdijā; viņi to bija uztvēruši kā izaicinājumu žanru attīstītībai. Operas patiesais slavas ceļš sākās ar triumfālo Prāgas iestudējumu 1786. gadā. Tomēr līdz pat 19. gadsimta vidum tā joprojām bija krietni mazāk populāra par tādiem Mocarta darbiem kā Burvju flauta un Dons Žuans.
Nākamās izrādes – 1. un 15. martā, 11. aprīlī, 14. maijā, 5. un 11. jūnijā.
Biļetes uz „Figaro kāzām” var iegādāties LNO un „Biļešu paradīzes” kasēs, kā arī internetā: www.bilesuparadize.lv
28. februārī Latvijas Nacionālajā operā notiks Volfganga Amadeja Mocarta komiskās operas Figaro kāzas pirmizrāde. Jauniestudējuma muzikālais vadītājs būs jaunais, talantīgais latviešu diriģents Valdis Butāns. Uzvedumu veido godalgotu argentīniešu mākslinieku komanda – režisors Marselo Lombardero, scenogrāfs Djego Siliano, kostīmu māksliniece Lusiana Gutmane un gaismu mākslinieks Horacio Efrons.
