"Mums ļoti gribas aizmirst sāpes. Ir pierasts, ka mēs tās noglabājam kaut kur dziļi plaukta apakšā, lai mums nebūtu tām netīšām jāuzskrien virsū. Ar šo darbu man gribas mums visiem sāpīgas rētas nedaudz paplēst vaļā un likt aizdomāties, ko tas nozīmēja jauniem cilvēkiem, viņu vecākiem un bērniem nokļūt izsūtījumā uz 16 gadiem, pazaudēt savus vīrus un bērnus, cīnīties ar badu un sadzīvot ar nepārtrauktiem meliem. Šis stāsts ir gan par tiem, kas izturēja, gan tiem, kuriem šis pārbaudījums bija par smagu.
Ir lietas, kuras nevajag aizmirst, un nevis tādēļ, lai nebeidzami sāpētu, bet tādēļ, lai mēs apzinātos paši sevi. Sākot strādāt pie izrādes, nācās daudz domāt, kā mēs tiekam galā ar to, ko padomju režīms mums ir nodarījis un cik ilgi šīs sekas mums nāksies izjust. Ir grūti rast atbildi uz šo jautājumu, bet sevis iepazīšanas nolūkos – lai apzinātos savu spēku un vājumu, mēs iedziļināsimies pašos lielākajos noziegumos, kādi tajā laikā tika veikti pret cilvēci.
Melānija Vanaga apstiprina veco patiesību, ka nelaimē cilvēks visatklātāk parāda savu raksturu, viņas darbs atklāj cilvēkus, viņu pārdzīvojumus un domas, kas slēpjas aiz 1941. gada 14. jūnija 15424 upuru statistikas. Ieraudzīt šajos notikumos cilvēku nozīmē cerību, ka mēs nespēsim vienaldzīgi paiet garām līdzīgiem genocīdiem, kurus vēl joprojām nav izdevies izskaust no šīs zemes virsas," – tā par šo iestudējumu stāsta tā režisors Valters Sīlis.
Savukārt "Latgola.lv" ir pati skatītākā Latvijas Nacionālā teātra izrāde gan aizvadītajā sezonā, gan sezonu iepriekš. To jau ir noskatījušies vairāk nekā 60 tūkstoši skatītāju.
"Protams, ir liels prieks un gandarījums, ka "Latgola.lv" cilvēkiem patīk, ka uz izrādi brauc skatītāji pat no vistālākajiem Latvijas novadiem. Šīs izrādes popularitāte apliecina, ka skatītāju reizēm var uzrunāt pavisam vienkāršas, vispārcilvēciskas lietas. Un bieži vien tās vienkāršās lietas kļūst par visbūtiskākajām – Mājas, Mīlestība un Zeme," atzīst izrādes režisors Valdis Lūriņš.
