Kas ir Adventa laiks?
Adventa laiks ir četru nedēļu ilgs Kristus gaidīšanas laiks pirms Kristus dzimšanas svētkiem – Ziemassvētkiem. Vārds “advents” nāk no latīņu valodas vārda “adventus”, kas nozīmē “atnākšana”. Adventa laika liturģiskā krāsa ir violetā, un šis tradicionāli bijis gavēņa laiks, kad cilvēki gatavojušies Kristus atnākšanai mūsu pasaulē.
Ceļš kopā ar Jēzu Kristu
Baznīcas gada galvenais uzdevums ir vest mūs gadu ilgā meditācijā, sekojot līdzi Kristum – sākot no viņa dzimšanas gaidīšanas laika šai pasaulē. Tas ir ceļš kopā ar Jēzu Kristu no Viņa piedzimšanas līdz krustā sišanai, augšāmcelšanās rītam, debesīs uzņemšanai un Svētā Gara saņemšanai.
Kā mums palīdz sekošana līdzi Baznīcas gadam – Adventa, Ciešanu, Lieldienu laikam? Tas ļauj ieraudzīt, ka šis gads nav vis vienmuļa stāvēšana uz vietas, bet gan secīga kustība cauri visiem būtiskākajiem tematiem, par kuriem runā Jaunā Derība saistībā ar Kristus dzīvi. Jo Kristus dzīve ir atbilde uz mūsu dzīves jautājumiem, atbilde uz jautājumu par laika jēgu.
Kaut reizi gadā būt kā bērniem...
Cietuma kapelāne Rudīte Losāne: „Teju, teju jau ir pienākuši skaistākie kristiešu svētki – Ziemassvētki. Un droši var apgalvot, ka šos svētkus kopā ar kristiešiem svin arī tie, kuri nepieskaita sevi nevienai draudzei. Un tā tam arī jābūt, jo labā vēsts, ko pasludināja eņģeļi ganiem, skan visiem labas gribas cilvēkiem. Un tad nu mēs varam tikai apjaust, cik milzum daudz ir labas gribas cilvēku, uzlūkojot domās tos miljonus, kuri visā pasaulē atzīmē Kristus dzimšanas svētkus. Varbūt kāds īstens kristietis, kurš visas četras Adventes nedēļas ir gaidījis un gatavojies pēc savas baznīcas tradīcijas priekšrakstiem, šos vārdus lasot, skeptiski pasmīnēs par autori, jo pasaule taču nemaz nav laba, par labiem ir jātop un to var panākt ar īpašu garīgu gatavošanos.
Taču ir vēl kāds cits Adventes laika aspekts, kurš, manuprāt, ir nepelnīti aizmirsts un kurš ļauj šo pasauli uzlūkot labu esam – tas ir skats uz pasauli, uz sabiedrību, uz saviem līdzcilvēkiem ar bērna acīm. Kaut reizi gadā būt kā bērniem un nolaisties no savas gudrības augstumiem, atteikties no savas garīgās un laicīgās pieredzes bagātības, izkāpt no ārpus uzspiestiem un paša radītiem stereotipiem, kuri mums šķiet kā mūsu patvērums un sargs, bet patiesībā ir skarbs cietums. Un tur pat nav vajadzīgs īpašs gatavošanās laiks, jo mēs visi esam reiz bijuši bērni, mums visiem ir bijusi bērnība, un lielākajam vairumam tas ir bijis skaistākais dzīves laiks. Ne tādēļ, ka bērnība ir bijusi visiem vienlīdz saulaina, bet tādēļ, ka par tevi kāds ir rūpējies, lai tev netrūktu ne dienišķās maizes, ne siltuma.”
Laiks sevis izmeklēšanai
Bīskaps Pāvils Brūvers: „Drīz sāksies Jaunais Baznīcas gads. Esam to sagaidījuši. Iedegsim pirmo Adventa sveci un tūlīt jau šo Jauno gadu iesākam atkal ar gaidīšanu! Pēc nedēļas iededzināsim otru sveci, tad trešo, ceturto, un tad jau tas, ko gaidām – Kristus Dzimšanas diena būs klāt ar spožām eglēm dievnamos, mājās, ar savstarpēju apdāvināšanos, ar sirsnīgām, priecīgām dziesmām un skanīgām mūzikas skaņām.
Toties šobrīd, visu to gaidot, mums ir laiks klusām pārdomām, sevis izmeklēšanai, sevis iztaujāšanai: ko es personīgi gaidu, kādas ir manas sirds ilgas? Adventa gaismiņā mēs varam mierīgi izstaigāt savas sirds istabas, ieskatīties attālākajos stūros, izgaismot tos. Varbūt tur ir kaut kas nesakārtots, varbūt kas pavirši nosviests, varbūt tur ir kas jāsatīra, varbūt jāuzpoš viesistaba...Mēs taču gatavojamies lieliem svētkiem.
Kad biju bērns, es gaidīju Ziemassvētku vakaru, lai drīkstētu iededzināt svecītes eglītē, es gaidīju brīdi, kad varēšu atvērt zem eglītes noliktās dāvanas. Nekas jau liels tajās dāvanās nebija, bet tās bija skaisti iesaiņotas. Un es gaidīju to priecīgo un mīlestības pilno brīdi, kad mēs visi mirdzošām acīm kopā dziedāsim „Klusa nakts, svēta nakts”, kad viens otram vēlēsim priecīgus Ziemassvētkus. Tas bija patiesi un no sirds. Bija grūti šo vakaru gaidīt, bet sagaidīju.
Vēlāk Adventa laikā centos gādāt, lai šo Ziemassvētku prieku piedzīvotu mani bērni. Arī viņi ar nepacietību gaidīja šo jauko vakaru. Domāju, viņiem nenācās vilties Ziemassvētku vakarā – viņi sagaidīja, ko bija gaidījuši.
Ziemassvētki un to gaidīšana mums aizvien nāk kā tāda mīkla, kas katram individuāli katru reizi no jauna jāatmin – ko tā nozīmē man: vai es joprojām gaidu to skaisto iesaiņojumu, kas nāk līdz ar Ziemsvētkiem un mūs iepriecina, vai arī vairāk par visu gaidu pašu Ziemsvētku saturu - satikšanos vaigu vaigā ar to, kas dzima Betlēmē, ar Jēzu Kristu? Vai ir kāda dāvana, ko es gaidu no Viņa? Vai ir kāda dāvana, ko es gribu dāvināt Viņam?
Lai Dievs palīdz mums Adventa laikā rast atbildes uz šiem jautājumiem, un lai Viņš mūsu sirdis sagatavo saņemt to, ko esam gaidījuši!”
