Likumā atrunāti noteikumi
Latvijā saderināšanās procesus regulē arī Civillikums, saskaņā ar to saderināšanās ir savstarpējs solījums savienoties laulībā, taču tā nedod tiesības prasīt tiesas ceļā laulības noslēgšanu. Likumā īpaši atrunātas situācijas, kad saderināšanās tiek atcelta: ja saderināšanos atceļ vai ja kāds saderinātais no tās atkāpjas, katram saderinātajam jāatdod visa manta, ko viņam dāvinājis otrs, viņa vecāki vai cita persona sakarā ar nodomāto laulību.
Būtībā saderināšanās ņemot vērā tā tiesisko raksturu kā kopdzīvei tiesībās nav liela nozīme. Saderināšanās ir līgums, kura turpmākais mērķis ir laulības noslēgšana. Taču laulības noslēgšana nav no līguma izrietošs pienākums par kura izpildīšanu līgumslēdzēja pusei būtu prasījuma tiesība tiesā un tā neizpildes gadījumā varētu rasties zaudējumu atlīdzības pienākums sakarā ar to, ka netiek pildīta apņemšanās stāties laulībā.
Saderinoties vienojas par pūru
Vēstures zinātāji apgalvo, ka saderināšanās tradīcija aizsākusies jau 13. gadsimtā, kad vecāki tā centušies ierobežot slepenas savu bērnu mīlas gaitas. Saderināšanas brīdī tolaik līgavainis pasniedza dāvanu savai izredzētajai, savukārt līgavas vecāki noteica pūra apmēru. Saderināšanās brīdī tika pasniegts gredzens, kas bija šīs savienības simbols. Interesanti, ka viduslaikos vīram varēja tikt apsolīta pat 7 gadus jauna meitene, tika slēgtas vienošanās starp ģimenēm.
Ziņas par saderināšanos atrodamas arī senlatviešu vēsturē – te pirms kāzām līgavas un līgavaiņa vecāki vienojās par naudas daudzumu, kāds līgavainim jāmaksā, lai noskatīto meiteni izpirktu no tēva sētas. Latvieši paralēli gredzenam senos laikos pasnieguši arī citas dāvanas – meita puisim cimdus, bet puisis topošajai līgavai – kurpes.
Savukārt baznīcas vidē saderināšanās ir kā paziņojums par gaidāmām kāzām. Laiks starp saderināšanos un kāzām jaunajiem ir dots pārdomām un vienam otra iepazīšanai, lai saprastu, kas viņus saista un saistīs visu turpmāko kopīgo dzīvi. Šajā laikā viens otru iepazina ne tikai jaunie, bet arī viņu ģimenes un draugi. Līdzīgi šis princips baznīcā saglabājies līdz mūsdienām – ja saderināšanās tiek slēgta baznīcā (katoļu), būs jāiziet 8 nodarbību saderināto kursi pirms stāšanās laulībā.
Intīmi svētki – ne spožāki par kāzām
Ja izlemts saderināšanos svinēt, parasti tiek radīta intīma, mīlestības pilna gaisotne diviem cilvēkiem un viņu tuviniekiem. Katra pāra paša ziņā ir, vai šādā svētku reizē ievērot senās tradīcijas vai izdomāt pilnīgi jaunas – pašiem savas, jo šobrīd, lai saderinātos (ja vien tas nenotiek baznīcā) nav jāpilda arī nekādas formalitātes. Dažas vēsturiskas (un ne tikai) tradīcijas, ko var ievērot saderināšanās svinībās, bet kas noteikti nav obligātas:
• saderināšanās agrāk tikusi rīkota aptuveni gadu pirms kāzām līgavas vecāku mājās,
• saderināšanās rītā līgavainis savai meitenei pasniedz baltus ziedus,
• šajā dienā klāt ir arī paši tuvākie (vecāki, brāļi, māsas, vecvecāki),
• tās var būt kā ģimeniskas vakariņas, kuru laikā klātesošie tiek informēti par saderināšanos,
• saderināšanās svētkiem pašiem (tajā skaitā tērpiem, maltītei, viesu pulkam u.t.t.) nevajadzētu būt grandiozākiem par pašām kāzām, tas drīzāk ir intīms notikums,
• esiet radoši saderināšanās organizētāji – aizbrauciet kopā ar vecākiem uz vietu, kur iepazināties, sarīkojiet romantisku pikniku siltā vasaras vakarā! Plānojiet šo vakaru tā, kā pašiem šķiet visskaistāk un romantiskāk!
• viesi parasti saderinātajiem dāvanas nepasniedz – vien ziedus un apsveikuma kartītes, taču arī šī ir brīva viesu izvēle – vai un ko dāvināt.
Laika gaitā saderināšanās nozīme un principi ir mainījušies un mūsdienu izpratnē saderināšanos biežāk saprot kā brīdi, kurā līgavainis lūdz līgavas roku viņas vecākiem (mūsdienās bildinājumus gan mēdz izteikt arī līgavas). Tā ir iespēja vēl pirms laulībām sarīkot romantiskus svētkus pašiem sev un tuvākajiem cilvēkiem, kuros tiek svinēta jaunā pāra mīlestība.
