Miķeļdienas nozīme
Miķeļdiena jeb Apjumības ir rudens saulgrieži kas tiek svinēti 29. septembrī, neskatoties uz to, ka īstais brīdis, kad diena kļūst tikpat gara cik nakts un ir astronomiskie rudens saulgrieži, ir 23. septembrī.
Pēc būtības tie ir ražas svētki, kad visai labībai jābūt nopļautai un savestai zem jumta, tā vēsta folkloristi. Līdz ar to agrāk viena no svarīgākajām pļaušanas beigu izdarībām bija Jumja dzīšana jeb ķeršana.
Jumis ir auglības un ražības nesējs, kurš apdziedāts arī dažādās tautasdziesmās, kuras tad arī izsenis izmantoja Jumja dzīšanā. Bijuši dažādi Jumja ķeršanas veidi, tomēr galvenā doma bija pļaut no āra uz vidu, neļaujot Jumim aizbēgt, un, kad palikusi maza, nenopļauta labības kopiņa, paglabāt to (un Jumi tanī) līdz nākamajam gadam – vai nu to vienkārši sasienot un izravējot, vai uzliekot akmeni, vai nopinot no tās vainagu un noliekot to klētī, vai kā citādi.
Folkloristi gan ar nožēlu atzīst, ka mūsdienu sabiedrībā rudens saulgrieži ir gandrīz aizmirsti svētki, salīdzinot ar pārējiem saulgriežiem – Lieldienām, Jāņiem un Ziemsvētkiem. Galvenokārt tas tiek saistīts ar cilvēku attālināšanos no lauku dzīves, kā dēļ arī ražas novākšana lielai daļai sabiedrības nav aktuāls un pamanāms notikums. Otrs no iemesliem – Miķeļi netiek saistīti ar kristiešu svētkiem.
Miķeļdienas gardumi un izdarības
Tā kā Miķeļi ir ražas laiks, tajos ticis daudz ēsts un dzerts, īpašu uzsvaru liekot uz nesen novākto ražu – dārzeņiem un augļiem. Agrāk Miķeļos no jaunās labības tika cepts liels maizes klaips, ar kuru visi šajā dienā mielojušies un cienāti. Šie ir visnotaļ skaļi un lustīgi svētki, kad cilvēki daudz dzied, dejo un iet rotaļās, izmantojot tajās arī dažādus vērtīgus rudens krājumus – burkānus, sīpolus, ābolus u.t.t.
Tā kā raža līdz Miķeļiem ir novākta, tas ir aktīvākais laiks gadatirgiem. Gadatirgu tradīcija nonākusi arī līdz mūsdienām, teju visās pašvaldībās notiek šādi tirgi, kuros iespējams iegādāties pa vasaru sastrādātos labumus. Viens no plašākajiem Miķeļdienas gadatirgiem notiek ik gadu Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, kur tirgošanās papildināta arī ar dažādām folkloras izdarībām – dziesmām, dejām, rotaļām. Tā ir iespēja ne tikai iegādāties rudens labumus, bet arī iepazīstināt jaunākos ģimenes locekļus ar Miķeļdienas tradīcijām.
Miķeļdienas ticējumi
• Miķeļdienā neko nedrīkst mājās nest, jo tad to apēd žurkas un peles.
• Ja Miķeļos ozolos vēl zīles, tad Ziemsvētkos būs dziļi sniegi.
• Ja Miķeļos līst lietus, būs silta vasara.
• Ja lapas birst pēc Miķeļiem, pavasari ilgi turēsies sniegs.
• Miķeļa dienā sākas zemes guļas laiks.
• Miķeļa dienā jauniem puišiem jāved brīvas meitas pie krāsns sildīties. Šis tiek uzskatīts arī par aktīvāko kāzu laiku.
• Ja saimnieks jumi atrod, gaidāma bagāta nākamā raža.
• Kas jumi ēd, tam dvīņi dzimst.
Tik tiešām – folkloras un izglītības speciālisti novērojuši, ka bērni un jaunieši mūsdienās daudz labprātāk nekā Miķeļdienas izdarības, bauda aizgūto Halovīnu. Spokošanās, biedēšana un saldumu diedelēšanas aizrauj bērnus, taču pozitīvi, ka mācību iestādēs, jo īpaši bērnudārzos, sava vieta un pasākumi ir arī ar godu Miķeļdienai. Tiek dziedātas dziesmas, grauzti āboli un gatavotas rudens kompozīcijas, tas viss atbilst Miķeļdienas tradīcijām. Ir vērts latviešiem to nepazaudēt.
