Latvijas džeza jaunā paaudze – „Kristīne Prauliņa & Friends” – festivālā piedalās gan 2.jūlija Showcase programmā, gan ar koncertu brīvdabas atpūtas parkā „Egle” 4.jūlijā. Sastāvā bez pašas Kristīnes muzicē arī basists Reinis Ozoliņš, bundzinieks Rūdolfs Dankfelds un citi mūziķi.
Showcase gadījumā pirmais loģiskais jautājums ir – kas ir “Kristīne Prauliņa & Friends”?
Kristīne: Pirmkārt, tā ir jauna oriģinālmūzika, ko raksta Reinis Ozoliņš.
Rūdolfs: Mūsu kopējā muzikālā gaume ir materializējusies mūzikā. Pamatā tās ir Reiņa kompozīcijas un Kristīnes teksti, bet darbojamies kā grupa, visi kopā.
Vai jums ir kāds konkrēts stils?
Reinis: Soulroks!
Kristīne: Reinis reiz labi pateica, ka no manis vairāk nāk souls, Rūdim vairāk ir roks un Reinis vairāk pienes klāt blūzu.
Reinis: Tad, kad sanākam kopā, iespējams, rodas kāds ceturtais stils, kāds vēl nav nosaukts vārdā.
Bez jums trijiem sastāvā taču ir vēl vairāki mūziķi?
Kristīne: Sastāvs ir diezgan liels, mēs uz skatuves esam ap desmit cilvēku.
Pārējie dalībnieki ir vairāk kā izpildītāji vai arī piedalās radošajā procesā?
Reinis: Katrs, kurš atnāk, var pielikt kaut ko savu. Tā notiek bieži un tas ir forši. Cilvēks nospēlē kaut ko nevis tāpēc, ka es tā gribu, bet tāpēc, ka viņam pašam arī tā gribas. Nav pašmērķis uzsvērt, ka kāds no mums ir vienīgais īstais autors. Mērķis ir laba mūzika.
Kad uzstājaties, tas ir nosacīts jam session vai viss jau ir ļoti konkrēti salikts pa plauktiņiem?
Reinis: Atkarīgs no skaņdarba. Ir pielietoti abi piegājieni. Ir ļoti konkrētas lietas, pie kurām esam strādājuši, esam tās izmēģinājuši, aranžējuši. Taču ir skaņdarbi, kas radīti tieši tādā jam session atmosfērā.
Showcase ir apmēram pusstunda, ko uzstāties. Veidojat programmu ar dažādiem spilgtiem izlēcieniem vai tieši otrādi – piedomājat pie vienota stila?
Rūdolfs: Kaut ko izrevidēsim ārā, lai iekļautos šādā formātā, bet pamatā gribētos veidot līdzīgu muzikālo stāstu, kādu izpildījām konkursa “Riga Jazz Stage” fināla koncertā.
Reinis: Noteikti būs arī svaigas idejas, jauna mūzika, citas krāsas. Necenšamies nekur sevi iedalīt un ierobežot, sekojam iekšējai balsij. Bet, ja jāsauc stili, tad būs gan kāda improvizatoriska džeza noskaņa, gan blūzs, gan souls, gan roks… Grūti paredzēt – kāda noskaņa piemeklē, to rakstu.
Šis ir gluži jauns projekts vai esat jau muzicējuši kopā, un šī ir konkrēta grupa ar nosaukumu “Kristīne Prauliņa & Friends”?
Kristīne: Tas ir pagaidu nosaukums.
Reinis: Kādus divus gadus bija duets.
Rūdolfs: Bass plus bungas, bet tad sapratām, ka tas varbūt īsti nav tik krāsaini, kā gribētos. Sākām piemeklēt klāt citas krāsas.
Attiecīgi pieaicinājāt arī Kristīni un tad grupa ieguva tagadējo pagaidu nosaukumu. Taču pēc Showcase noteikti turpināsiet darboties kopā? Varbūt pat ierakstīsiet kādu albumu?
Reinis: Jā, plānojam arī ierakstu.
Kur jūs vēl var redzēt un dzirdēt ārpus Showcase?
Reinis: Uzstāsimies arī “Rīgas Ritmi” festivāla ietvaros 4. jūlija vakarā atpūtas parkā "Egle". Bet pēc tam – dažādi pasaulslaveni festivāli! (Smejas).
Nuja, Showcase tiksiet pamanīti un sekos attiecīgi piedāvājumi!
Reinis: Laiks rādīs.
Esat tajā žanrā, kurā ir ierasts veidot dažādus projektus, nevis muzicēt kopā kā rokgrupai. Reinis ar Rūdolfu, piemēram, ir arī “Jāņa Ruņģa Klātbūtnes” dalībnieki, kas arī uzstāsies Showcase. Tas nozīmē pārslēgšanos pat Showcase ietvaros. Tas ir organiski vai pie tā nākas ļoti piedomāt?
Rūdolfs: Man tas ir organiski tāpēc, ka es vienlīdz mīlu Jāņa Ruņģa un Kristīnes Prauliņas mūziku. Tā ir tā mūzika, ko man patīk izpildīt visvairāk, tajā es jūtos vislabāk.
Reinis: Man ir tieši tāpat. Abi labi sader kopā.
Nav tātad runa par kaut kādu konkurenci?
Rūdolfs: Absolūti nē. Tam vārdam te nav vietas.
Kristīne, tavs vārds šajā projektā tomēr izcelts priekšplānā. Vai tu to primāri uztver tomēr kā savu projektu un vai tādējādi centies maksimāli daudz ielikt tajā kaut ko no sevis, uzsvērt, kā tu vēlies izskatīties, izklausīties?
Kristīne: Protams! Šis ir pirmais projekts, kurā es tiešām varu pilnībā justies kā es. Visur citur, kur līdz šim esmu piedalījusies, esmu jutusies kā izpildītājmāksliniece, kā interpretētāja. Šeit tie ir mani teksti un ir Reiņa mūzika, ar ko vienmēr esmu jutusies dvēseliski radniecīga. Šis ir pavisam īpašs projekts, un es tiešām gribu, lai mans vārds stāv tam blakus. Varu pārliecināti nostāties un teikt – tā esmu es!
Teksti jums ir angliski vai latviski?
Kristīne: Angliski.
Labāk skan?
Kristīne: Nezinu, vai labāk skan. Šobrīd tāda ir mana izpausme, kas nāk ārā. Taču domāju, ka ar laiku varētu rakstīt arī latviski, kas gan šķiet grūtāk. Varbūt angļu valoda šķiet organiskāka tai mūzikai, ko mēs izpildām.
Ko tev un varbūt arī šim projektam devusi uzvara “Riga Jazz Stage 2014”?
Kristīne: Man personīgi tas iedeva pārliecību. Droši vien bez tās es nepateiktu Reinim – saraksti man mūziku!
Reinis: Idejas un domas par sadarbību sākās jau pirms konkursa. Konkurss vairāk laikam deva spēku Kristīnei, protams, tagad mūsu gadījumā arī papildu atpazīstamību. Un arī pievienojos Kristīnei, ar tikpat stipru sajūtu stājos blakus šai visai lietai, jo rakstu mūziku no patiesām sajūtām un personiskiem pārdzīvojumiem. Daudzas kompozīcijas ir ļoti, ļoti senas, un, pateicoties Kristīnei un Rūdolfam, mūsu saskanīgajai muzikālajai ķīmijai, mums izdodas kopā izveidot ko tādu, ko ar prieku vēlamies dāvāt un rādīt cilvēkiem.
Kristīne: Tā tas viss kopā ir savijies. Man tas bija svarīgs solis.
Tā nebija tava pirmā uzvara. Esi uzvarējusi arī ar vokālo mākslu primāri nesaistāmajā “Ghetto Games”.
Kristīne: Jā, vienreiz tur bija arī vokālistu konkurss, tajā arī uzvarēju. Tā ir iespēja pierādīt sev, ka tu vari to izdarīt. Nevis uzvarēt kādu citu, bet vari pārvarēt uztraukumu un iznest uz skatuves kādu savu vēstījumu.
Ir mūziķi, kam vispār nepatīk konkursi, jo viņi uzskata, ka mākslu nevar šādi vērtēt.
Kristīne: Es patiesībā piekrītu, bet tajā pašā laikā tā ir ļoti vērtīga pieredze, ja uztver to veselīgi.
Reinis: Man liekas, ka konkursus vajag uztvert kā festivālus – vienkārši atnākt un labi nospēlēt.
Kristīne: Es primāri to uztveru kā izaicinājumu. Sports man ļoti patīk, manī ir šis sportiskais gars, vēlme pārkāpt sev pāri.
Iezīmējam katram īso CV par izglītību, citiem projektiem! Kristīne?
Kristīne: Man ir vienkārši vidusskolas izglītība bez muzikālas ievirzes. Taču 12 gadu vecumā es sāku dziedāt gospeļkori, kur arī sāku interesēties par mūziku. Iemīlēju visu to pasauli, joprojām tur dziedu. Pirms četriem gadiem mani ļoti ieinteresēja džezs. Sāku iet uz koncertiem, džemiem, skatījos uz šiem čaļiem un domāju – vau, tas ir tik lieliski!
Gāji arī uz kādām “Rīgas Ritmi” meistarklasēm?
Kristīne: Jā, esmu uz tām bijusi, tomēr diezgan maz. Bet pamazām sāku uzstāties kopā ar mūziķiem.
Līdz pērn jau ierakstīji albumu kopā ar Raimondu Paulu “Melns ar baltu”.
Kristīne: Jā, bija arī tāda pieredze. Sāku arī dziedāt kopā ar Latvijas Radio bigbendu. Tā viss lēnām attīstās.
Drīzāk jau strauji! Reini?
Reinis: Sākumā mācījos akadēmisko mūziku – vijoli un kontrabasu. Pēc tam Rīgas Doma kora skolā mūsdienu ritmu nodaļā, bijām pirmais eksperimentālais izlaidums. Tur mācījos basģitāru. Pēc tam studēju džeza kontrabasa spēli Latvijas Mūzikas akadēmijā. Un piedalījos dažādos projektos. Kādus piecus gadus spēlēju “Latvian Blues Band”. Tagad uzstājos ar dažādiem džeza sastāviem, ir dažādi projekti – ilglaicīgāki un īslaicīgāki. Ik pa laikam sarakstu mūziku arī kādai izrādei.
Tev vairāk patīk basģitāra vai kontrabass?
Reinis: Abi. Nedalu. Jo no katra nāk ārā kas cits. Šajā projektā ir basģitāra. Man patīk komponēt arī uz ģitāras un klavierēm. Ir skaņdarbi, kuros spēlēju arī ģitāru.
Un Rūdolf?
Rūdolfs: Es esmu Rīgas Doma kora skolas un Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļu absolvents. Spēlēju bungas apmēram no 13 gadu vecuma, un man vienmēr ir paveicies uzstāties ar lieliskiem vokālistiem. Ar Daumantu Kalniņu, ar Kristīni Prauliņu, ar Donu. Es uztveru to kā lielu godu, jo uzskatu šos vokālistus par tiešām spēcīgiem mūziķiem. Ļoti novērtēju arī to, ka šie vokālisti grib tieši mani par bundzinieku.
Tā ir taisnība, ka bundzinieks mūziķu sastāvā ir galvenais, kā sirds?
Rūdolfs: Lielā mērā jā. Ne jau savtīgos nolūkos, bet ir daudzas lietas, kas ir uz maniem pleciem.
Reinis: Bundzinieks var likt grupai skanēt labāk vai sliktāk. Viņš ietilpst to svarīgāko cilvēku vidū, no kuriem visvairāk kas atkarīgs.
Jūs visi kopā pārstāvat Latvijas džeza jauno paaudzi. Jums pašiem šāds apzīmējums patīk?
Kristīne: Man jau griežas ausīs, kas tad es par džezisti? Es sevi vairāk jūtu, kā šīs mūzikas entuziasti, man tā vienkārši ļoti patīk. Bet šie čaļi noteikti tādi ir.
Uz jūsu Showcase koncertu cilvēkiem nākt ar kādām ekspektācijām vai labāk ar pilnīgu klusumu galvā?
Reinis: Lai nāk ar atvērtu sirdi!
Kristīne: Jā, tas varētu būt galvenais.
Rūdolfs: Un mīlestību!
Jūlija pirmajā nedēļā Rīgā norisinās festivāls “Rīgas Ritmi”. Tā ietvaros 2.-3.jūlijā notiks arī „Rīgas Ritmi Showcase” programma, kurā Latvijas izpildītāji prezentēs sevi ārzemju mūzikas ekspertiem un festivāla viesiem.
