Irānas kino tika pārstāvēts arī šī festivāla žūrijā – gan ļoti netradicionālā veidā. Režisors Džafars Panahi bija šī festivāla žūrijas loceklis, kaut tā norises laikā atradās cietumā Irānā. Visai kino pasaulei viņš kļuvis par simbolu mākslinieka tiesībām uz vārda un izteiksmes brīvību, kas Irānā netiek respektētas.
Sudraba lāci jeb žūrijas Grand prix godalgu ieguva ungāru režisora Bela Tāras filma „Turīnas zirgs” („The Turin Horse”). Askētiska, melnbalta meditācija par ikdienas rituāliem un eksistences trauslumu.
Vācijas režisors Ulrihs Kēlers par filmu "Miega slimība" ("Schlafkrankheit") ieguva Sudraba lāci kā labākais režisors.
Meksikas režisores Paulas Markovičas filma "Balva" („Prize”) izpelnījās divus Sudraba lāčus - par izcilu māksliniecisku sniegumu kinematogrāfijas un scenogrāfijas kategorijās.
ASV režisora Džošuas Mārstona filmas "Asinspiedošana" ("The Forgiveness Of Blood") albāņu scenārists Andamions Muratajs saņēma Sudraba lāci par labāko kinoscenāriju.
Alfrēda Bauera balvu par īpaši inovatīvu darbu ieguva Vācijas režisors Andress Feiels par filmu "Ja ne mēs, kurš tad" ("Wer wenn nicht wir").
Labākās pirmās mākslas filmas kategorijā tika apbalvota ASV režisora Endrjū Okpīhas Maklīna filma "Uz ledus" ("On the Ice").
Zelta lāci labākās īsfilmas kategorijā saņēma Dienvidkorejas režisoru brāļu Paka Čanvūka un Paka Čankjonga filma "Nakts zveja" ("Paranmanjang").
Rotaļlācīti par labāko filmu ar homoseksuālu kontekstu saņēma Argentīnas režisora Marko Berhera filma "Absent" ("Ausente").
Latvija šajā Berlīnes festivālā piedalījās ar Vācijas presē atzinīgi novērtēto dokumentālo filmu "homo@lv", kā arī animācijas filmu "Zīļuks".
Berlīnes starptautiskais kinofestivāls jeb Berlināle tiek rīkots kopš 1951.gada. Tas ir viens no visvairāk apmeklētajiem kinofestivāliem pasaulē. Kopumā festivāla ietvaros dažādās programmās tiek demonstrētas vairāk kā 400 filmas un pasākumu apmeklē ap 20 000 kino profesionāļu no vairāk kā 130 valstīm.
