Bez uzvaras maršiem
Pasākums nebija atvērts plašākai publikai – minētie radi un draugi bija neviens cits, kā tie, kas savulaik, pirms divdesmit gadiem, bailēs, cerībās un apņēmībā bija klāt pie Latvijas atmošanās no letarģiskā okupācijas miega: toreizējās Augstākās padomes deputāti un PSRS Tautas deputātu kongresa deputāti, kuri 1991.gadā teica „jā” Latvijas neatkarības atjaunošanai.
Acīmredzot uz pasākumu tika uzaicināts daudz vairāk cilvēku, nekā bija ieradušies – zāle bija aizpildīta pat mazliet mazāk par pusi, un tomēr koncerta laikā pieņēmās spēkā sajūta, ka telpa ir stāvgrūdām pilna: te bija sapulcējušies tie simti tūkstoši no Latvijas aizbraukušo, tie desmiti tūkstoši bezdarbnieku, trūcīgo ģimeņu un to šķirto ģimeņu, kas izjukušas, vienam no vecākiem dodoties peļņā. Un kaut kur pie lustras čupojās to bērnu neskaitāmās dvēselītes, kas tā arī nekad neuzlabos Latvijas demogrāfisko situāciju.
Protams, neiztika bez svinīgām runām – savu atzinību klātesošajiem pauda gan atlaistās Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa, gan 4. maija Deklarācijas kluba pārstāve Velta Čebotarenoka, gan Zviedrijas Karalistes parlamenta priekšsēdētāja Pērs Vesterbergs. Pēc pirmās latviešu operas – Alfrēda Kalniņa „Baņutas” – priecīgi pompozās uzvertīras klātesošos uzrunāja arī konferansjē – aktieris Ģirts Ķesteris, svinīgumu nedaudz aplaužot ar sapiņķerēšanos pie vārda „konstitucionāla”, bet tā noteikti nav viņa vaina, drīzāk zīme, ka valstij pašai ir zināmi sarežģījumi ar šo jēdzienu.
Tālāk runāt bija ļauts mūzikai, un te nu tā bija – vislatviskākie no latviešu skaņražu sacerējumiem plūda no skatuves Nacionālā simfoniskā orķestra sniegumā. Bet Latvija nav parādes maršu zeme, nē. Latvieša romantiskā dvēsele vibrē kora balsu siltumā un klavieru liego pieskārienu lidojumā – to pierādīja un sirsnīgākos aplausus izpelnījās pianists Vestards Šimkus un jauniešu koris „Kamēr..” Māra Sirmā vadībā.
Brīvības gailis dāvanā
„Ticība Latvijai rodas mūsos pašos, tātad tas ir intīms process,” saka Vestards Šimkus, kurš savu dzimšanas dienu svin kopā ar Latvijas atjaunoto neatkarību. Šoreiz personiskie svētki atzīmēti, uzstājoties tik īpašas publikas priekšā – par to Vestards jūtas ļoti pagodināts.
Cik vien viņš spējot atcerēties, 21. augustā kāds tosts vienmēr ticis uzsaukts arī dzimtajai valstij. „Atceros, man palika desmit gadi, kad tuvākie ģimenes draugi uzdāvināja gaili, ko nosaucām Libertē – brīvības gailis,” atsauc atmiņā mākslinieks. „Prezents” patiešām bijis varens un dzīvīgs – gadiem trenkājis vistas Vestarda ģimenes māju pagalmā Vecmokās, pie Tukuma.
Un tomēr – brīvība un mūzika ir tās vērtības, pret kurām mākslinieks izturas visnopietnāk: „Neatkarīgā Latvija ir ideja, kuras dēļ nolikuši galvas tik daudz godājamu cilvēku, ka būtu grēks palaist pa vējam to, kas ir iegūts,” viņš uzskata. Un piebilst – ja vien kādam uznāk pagurums no ikdienas sūrās realitātes un piederība Latvijai sāk šķist nepanesama nasta, ir kādas muzikālas „zāles” – Vestards „parakstītu” laiku pa laikam klausīties Emīla Dārziņa „Melanholisko valsi”. Un patiesi – šajā mūzikā ir tā īstā intimitāte, kur var izdzīvot klusa ticība Latvijai un sev pašam tajā.
