Cilvēks ar starojumu
Krievu dziesminieks pārāk neapgrūtina sevi ar dziedāšanu svešvalodās, lai gan ir iedziedātas dziesmas arī angliski, tibetiešu valodā un sanskritā. Tomēr viņa vārds lielākoties pazīstams tiem, kas prot krieviski. Lai gan, ņemot vērā Grebenščikova dzejas absolūto pārlaicīgumu un tajā pašā laikā visdziļāko cilvēcīgumu, šie teksti jau sen būtu jāatdzejo. Pēdējo gadu laikā mūziķis bieži vien sastopams ārpus Krievijas, un, kā atceramies, aplaimojis ar kopīgu uzstāšanos arī „Prāta vētru”. Laikam jau Borisa neparastais starojums toreiz lika aizmirst dziesmu vārdus Renāram Kauperam.
Bet šoreiz, preses konferencē dienu pirms koncerta, tas pats starojums un iekšējais miers laupīja sakarīgas runas spējas vairākiem žurnālistiem... Un patiešām, ko lai pajautā cilvēkam, kurš absorbējis sevī pareizticību, budismu un dzenu, rastamanu filosofiju, Babadžī mācību, un no šī garīgā mikšļa izgājis tīrs, neskarts un vieds.
„Vienīgais, ko skaidri par sevi zinu, ir tas, ka esmu cilvēks,” viņš saka. „Vai esat laimīgs,” kāds jautā. „Atbilde pat uz šo jautājumu mani ierobežo. Esmu, kāds esmu,” saka mākslinieks. „Par ko jūs sapņojat?” „Es neizprotu vārda „sapņot” nozīmi.” „Kāda ir jūsu dzīves jēga?” „Darīt pēc iespējas vairāk to lietu, kas man patīk!” saka Grebenščikovs un smaida savu silto, mazliet viltīgo smaidiņu.
Sajust, nevis vērtēt
„Dieva un cilvēku starpnieka” (pēc krievu publikas pārliecības) vizītes Rīgā „vainiece” šoreiz ir mūzikas un mākslas festivāla „Bildes” direktore Tija Auziņa. Pieradusi sasaistīt vizuālo ar klausāmo, viņa sarūpējusi gan dziesminieka fotogrāfiju izstādi "Boriss Grebenščikovs Latvijā", gan viņa gleznu izstādi.
Jā, jā, Grebenščikovs nekautrējas izpaust arī tos savus talantus, kas varbūt nav tik spilgti un pārliecinoši kā viņa mūzika! Krievijas mākslas pazinēju vidū tikai retais nav slaucījis kājas pret Grebenščikova glezniņām – tās izpildītas primitīvisma stilā, sekojot Pēterburgas leģendārās dzērāju-mākslinieku kopas митьки paraugam. Par viņa kompozīcijas prasmi aiz žēluma apraudātos katrs pamatskolas zīmēšanas skolotājs, par sižetiem apsmietos katrs bērnudārznieks (ak, visi šie lāči un jūrnieki strīpainajos kreklos!), BET! – tur tā ir: mīlestība uz savu tautu, mitoloģija, gaišums, cerība un prieks. Nekādas netīrības, grūtsirdības un tukšās taras, tikai tīrība un svētki. Un tie, kas līdz 13. maijam pagūs aizstaigāt uz Lielās Ģildes Minsteres zāli, sapratīs, ko mākslinieks (šī vārda visplašākajā nozīmē) atbildējis uz jautājumu „vai jums ir svarīgi, lai cilvēki jūs saprot?” Grebenščikovs teicis: „Jā, tas man ir svarīgi. Lai gan pareizāk būtu sacīt – man ir svarīgi, lai cilvēki mani jūt.”
Koncerts bija brīnišķīgs jeb, kā saka krievi, dvēselisks. Otrās daļas sākumā Grebenščikovs atbildēja uz klausītāju jautājumiem, pacietīgi atritinot vienu papīra strēmelīti aiz otras. Atšķirībā no žurnālistiem, publikai bija šis tas interesants jautājams. Piemēram: „Es nesen jūs redzēju sapnī. Mēs sarunājāmies kā seni draugi. Bet sakiet, no kurienes jūs mani pazīstat?!”
Šī gada 7. maijs vēl ilgi paliks gaišā piemiņā vairāk nekā 600 cilvēkiem (aptuveni tik daudz klausītāju ietilpst Lielajā Ģildē), savukārt neskaitāms daudzums Borisa Grebenščikova daiļrades mīļotāju tikpat ilgi pārdzīvos, ka nav tikuši uz sava elka koncertu, jeb, kā tas šoreiz tika anonsēts, radošo vakaru.
