Par vācu alus dzeršanas kultūru un spējām klīst leģendas. Līdzīgi kā par latviešu spējām integrēt savā ikdienā un svētkos visu, kas iepaticies pie kaimiņiem citzemiešiem. Ar vienas dienas atstarpi Vecrīgā tika atklātas divas patīkamas vietas, kur latviskums un vāciskums itin cieši sadraudzējušies un netraucē viens otram, apmierinot gan vietējo alus gourmet, gan ārzemju viesu gaumi.
Olu mistērijas Konventa sētā
Vispirms skaistumkopšanas impērijas Kolonna „mammas” Ievas Plaudes-Relingeres vīrs, SIA Reho valdes loceklis Jurgens Relingers pasludināja āra terašu sezonas sākumu ar kupla viesu pulka cienāšanu atdzimušajā Konventa sētas pagalmā. Nez’, vai visi klātesošie saprata, par ko tiek dziedātas tautasdziesmas un kas tas par dīvainu dievu Ūsiņu, tomēr pasākuma ideja bija ar dziesmām un mielastu sagaidīt mūsu seno Gaismas un siltuma nesēju. Vai nu no dziesmām, vai nu no īpašā Ūsiņdienas kokteiļa „balzams + alus” gaidītais siltums atnāca gan! Relingera kungs arī cer, ka šis būs klientu un draugu pieburšanas dzēriens – kas reiz to baudījis, tas mūžam paliks uzticīgs Konventa sētas terasei.
Bet tos, kurus burvju dzira „nepaņēma”, tika mēģināts pieburt ar tradicionālo pantāgu, kas tā pati parastā omlete vien ir, taču teorētiski tiek gatavota no trejdeviņām (divdesmit septiņām? – būtu jāpavaicā pavāram!) olām. Olu tēma vakara gaitā tika apspēlēta daudzveidīgi – par maģiskāko rituālu kļuva melnas olas ierakšana zemē. Ola pirms tam ar sarkanu dziju nosieta trejdeviņiem (nu protams!) mezgliem un tās uzdevums – dot svētību jaunajai sav- un cittautiešu pulcēšanās vietai, lai tā būtu ēdieniem un apmeklētajiem bagāta un pasargāta no ļaunām domām un nedienām.
Weissbier vai Taittinger?
Gadījumā, ja nu potenciālais viesis nav paguvis tā īsti pieburties Konventa sētai, Jurgens Relingers uz karstām pēdām piedāvā citu pasēdētuvi un alus malkotavu – šoreiz izteikti bavāriešu stilā un internacionālā gaisotnē – Hotel de Rome pakājē.
Bavāriešu alus dārza Pauls atklāšana tika pasludināta ar tradicionālo alus mucas atvēršanu kopā ar Vācijas Federatīvās Republikas vēstniecības pagaidu pilnvaroto lietvedi Margitu Hēberli. Īsajām oficialitātēm sekoja īsti vāciska izēšanās ar sāļajiem kliņģeriem, baltajām desiņām, maigiem aknu tefteļiem un sarkano kāpostu sautējumu, pārplūdinātiem ar baltā, tumšā un tradicionālā Paulaner alus viļņiem.
Kā pastāstīja Relingera kunga draugi no Austrijas, kas īpaši šīs atklāšanas sakarā ieradās Latvijā un pasākuma viesus priecēja ar savām autentiskajām, no vectēviem mantotajām ādas biksiņām un kurpēm, dzerot maigo weissbier jeb balto alu, saskandina tikai glāžu pamatnes, kas ir manāmi biezākas par pašu trauku, bet ar citu alu pildītās tilpnes – tā, ka putas pašķīst no biķera biķerī!
Bet, ja nu sakārojas kādu smalkāku dzērienu un noskaņu, tepat tiek piedāvāts viens no vidusslāņa atzītākajiem šampaniešiem (un nevis dzirkstošajiem vīniem!), īsts Reimsas dārgums Taittinger. Iespējams, ka drīzā laikā šis franču ģimenes „bērns” kļūs tik iecienīts arī Latvijā, ka visiem, kas jau prot smalki un pareizi izrunāt Moet&Chandon nosaukumu, nāksies patrenēties arī ar frāzi „lūdzu, glāzi tatanžēr!”.
