Ar ko gan Robijs Bērnss izpelnījies šādu regulāru godināšanu nu jau vairāk kā 200 gadus pēc savas nāves? Nu tak jau ar tām pašām mūžīgajām vērtībām, kuru slavināšanai viņš veltījis gan savu talantu, gan arī savu īso dzīvi: nav zināms, ko viņš mīlējis stiprāk – dzimteni, sievietes, uzticamos draugus vai īstu skotu viskiju.
Šogad es piedzīvoju savu otro Burns Night. Pirmoreiz, pirms gada, es nezināju, kurp dodos – skaidrs bija tikai dresskods: šis nu ir viens no tiem retajiem pasākumiem Latvijā, kur beidzot var uzvilkt vakarkleitu.
Pasākums bija burvīgs – ne vārda nesaprotot no skotu dialekta, es baudīju Bērnsa dzejas deklamējumus kā mūziku, tāpat priecājos par asprātīgajām runām un apsmiešanos precēta pāra – vakara „vadītāju” – starpā, protams, arī par tautas mūzikas kolektīviņu, kas pavadīja mūsu centienus uzdejot kādu autentisku skotu tautas deju, nu, un visbeidzot, par galdabiedriem un vakara viesiem, kuru vidū aizvien ir prominences no vietējo un ārvalstu uzņēmēju un politiķu loka.
Otrreiz sasparojos nevis stihiski baudīt notiekošo, bet iedziļināties glamūrā burziņa gaitā. Un tad attapos, ka vārds „glamūrais” tik ļoti neiederas Bērnsa dzīves stilā un filozofijā, ka pēkšņi pat sametās kauns par latvisko tieksmi visu darīt tā „smuki” un „kārtīgi”...
Ko nozīmē Bērnsa piemiņas vakari? Tuvu, skaļu un no viskija iesilušu draugu kompāniju – labi, tāda te bija, lai arī diezgan rezervēta pat pēc vairākām glāzēm grādīgā; demokrātisku ēdienu – dzejnieks īpaši bija iecienījis haggi – pildītu aitas kuņģi ar kartupeļiem un kāļiem, tātad subproduktu ēdienu, lētu, sātīgu, bagātīgu un garšīgu. Ko tā vietā baudīja smalkā sabiedrība greznajā Mazās Ģildes zālē? Gurmē stila šatobriānu (lasi – ko līdzīgu steikam) ar mazmazītiņu kapātas gaļas ruletīti blakus – kā piemiņu par klasisko haggi. Gaļas neēdāji varēja dabūt grilētu lasi un veģetārieši (ak, kā Bērns laikam smietos!) – izsmalcināti pagatavotus kartupeļus. Jā, viskijs plūda straumēm, kas tiesa, tas tiesa, un vakars sākās ar viskija un drambujē liķiera kokteili – jāsaka, nāvīgs salikums... Rūdītām iekšām!
Par garīgajām baudām gādāja kārtējais pāris, kurš publiski „apcēlās” par sieviešu un vīriešu tēmām – vai nu šoreiz krīze bija skārusi arī asprātību, vai nu lauleņi pārāk cimperlīgi gadījušies, taču pārāk garo un skolmeitarisko runu laikā varētu pagūt mazliet nosnausties. Vienmēr kolorīta, lakoniska un arī asprātīga ir Burns Night ikgadējās patroneses Vairas Vīķes-Freibergas runa un pati parādīšanās – šī ir viena no retajām iespējām bijušo prezidenti iepazīt tuvāk vienkārši kā cilvēku – kāda gan var būt pompozitāte, saskrienoties dāmu istabā pie spoguļa vai dejojot vienā rindā kādu ugunīgu skotu danci?!
Beigu beigās Burns Night ir labdarības pasākums un viens no retajiem, par kuriem ir kristālskaidri zināms – visa nauda nonāks nevis kādā „kreisā” kabatā, bet tieši tur, kur plānots un anonsēts. Tādēļ pasākuma vidū, kad viesi patīkami atslābinājušies un visus velk uz varoņdarbiem, notiek labdarības izsole – diemžēl tas kļuva par pēdējo pilienu manas uztveres svaru kausā – demokrātisku dzīru vietā Burns Night (nu, vismaz pie mums) ir kļuvis par amerikāniska stila iestīvinātu labdarības banketu. Sākoties dejām, divas trešdaļas viesu jau bija izklīdušas, drīz devāmies projām arī mēs, lai ievērtētu Grand Palace Hotel jauno ballīšu koncepciju – tagad viesnīcas bārā notiek regulāri naktsklubu stila burziņi ar dīdžejiem no Marbellas un no citām modernām deju grīdām... bet tas jau ir cits stāsts.
