Dž.Dž.Džilindžers ir perfekti izpratis, ko vēlas mūsu krīzes mocītā tauta, un ražo vienu izklaides gabalu pēc otra. Jau videorullītī aktieri godīgi atzīst, ka arī šajā jauniestudējumā veltīgi meklēt kādu dziļāku jēgu – izrāde ir kā smieklu gāze, kā vieglas narkotikas, kas uz pāris stundām liek aizmirst par sadzīves nedienām. Un iesmiet par precētu pāru attiecību sarežģījumiem – tik primitīviem, kā bērnudārza ludziņā, toties tik asprātīgiem dialogiem piebārstītiem, ka vaigos beigbeigās iemetas krampis no nepārtrauktas smaidīšanas.
Dienu pirms pirmizrādes – 21. janvārī, teātris sarīkoja uzticamāko skatītāju tikšanos ar trim Latvijas sabiedrībā labi pazīstamiem cilvēkiem, kuri tā vai citādi ar komismu ir uz „tu”: mūsu vidējās un vecākās lasītāju paaudzes kulta rakstnieks un publicists, mūžam humorpilnais Ēriks Hānbergs, neoficiāli kronētā TV komiķe Baiba Sipeniece un LKA leģendārais profesors Gunārs Bībers. Trijotne dalījās domās par to, kas ir smieklīgs šodien un vai komēdija joprojām ir aktuāls žanrs.
Subjektīvi spriežot, visinteresantākā izrādījās profesora Bībera lekcija par smieklu evolūciju no Platona līdz Padomju Latvijas komisko lugu autoriem: Platons par smieklīgu uzskatījis „neštimmēšanu” starp gaidāmo un reāli notikušo, piemēram, no solīdi ģērbta politiķa neviens it kā negaida bērnišķīgumu, stulbumu, iekāri, bet rezultātā viņš „izpildās” tā, kā viņa statusā nebūtu loģiski, un ar to paliek smieklīgs.
Aristotelis ieviesis smieklus smieklu dēļ – labsirdīgā, nedidaktiskā humora pamatus, kā sekotāji, acīmredzot, ir arī „Ar vīru nav viegli” autori Rejs Kūnijs un Džons Čepmens, savukārt visnežēlīgāk viens par otru zobojušies viduslaiku cilvēki, bet ar Renesansi smiekli kļuvuši pamācoši. Īsumā profesora runas rezumējums ir atziņa, ka cilvēks smejas divos gadījumos: kad ir smieklīgi un kad nesaprot (lasi – kad ir muļķis).
Vai nu viena vai otra iemesla dēļ skatītāju zālē nākošās dienas vakarā smiekli gandrīz nenorima – vispirms jau ievērtējām lugas varoņu grotesko ārieni, un jāsaka, sajūsmu izraisīja Ģirta Ķestera atveidojamais: līdz šim nav bijis saprotams, kā mūždien ciešanu pilnā skatiena īpašnieks ticis pie latviešu sekssimbola titula (laikam mūsu sievietes dzimušas žēlot un piedot?!), taču nu beidzot Ķestera īstais tēls ir atrasts – inteliģents darbaholiķis iekritušām krūtīm, vecmodīgā uzvalciņā un suicidālām nosliecēm. Tāpat ir vērts redzēt Intara Rešetina apburošo nenosakāmās „krāsas” dizaineri un Jura Žagara supermačo.
Ja vien biļetes nebūtu izprādotas pāris mēnešus uz priekšu, es nevilcinoties ieteiktu izkrāsot kādu ziemas dienu ar šīs bezsvara izrādes apmeklējumu, kuras pēcgarša ir kā sākumā minētajām kūciņām – daudz neizsmalcināta salduma ēdot un pilnīgs tukšums kuņģī pēc tam, kad olbaltuma putas saplakušas uz mēles.
