Ja jāsaka tā pavisam godīgi, tad kāzas sāku plānot jau tad, kad saņēmu no Nika bildinājumu. Sākām domāt ko mēs gribam un ko mēs varam atļauties. Es gribēju gan skaistu pasākumu, gan ne pārāk lielu naudas izdošanu.
Sāku ar viesu saraksta sastādīšanu. Sadalīju potenciālos viesus 3 grupās – tuvākie radinieki, tālākie radinieki un draugi. Un tad pamazām atsijājās, kuri ir obligāti jāiekļauj viesu sarakstā, kuri nē.
Ļoti svarīgs jautājums – kas būs vedēji? Apspriedām vairākas kandidatūras un nonācām pie kopēja lēmuma par manu bērnības draudzeni un viņas vīru.
Nākamais svarīgais jautājums – kur laulāties? Izstāstīju Nikam, cik ļoti man ir svarīgi laulāties baznīcā un tieši Raunas, jo tur esmu kristīta un iesvētīta. Tobrīd gan viņš vēl neapjauta, kas no viņa tiks prasīts. Un tā ir lieta ar ko jārēķinās visiem, kuri grib laulāties baznīcā, bet nav kristīti vai iesvētīti. Ir jāiziet iesvētes mācība, kas ir ļoti laikietilpīgs process. Lai morāli atbalstītu savu draugu, uz iesvētes mācībām devāmies abi.
Kad kāzu budžeta apmērus bijām nosprauduši, sākām meklēt vietu, kur notiks svinības pēc laulību ceremonijas. Saskaņojām datumus ar viesu māju un mācītāju.
Pēc tam ķērāmies klāt kāzu tērpiem. Sev piemērotu kleitu atradu pēc pāris nedēļu ilgiem meklējumiem. Par to tika samaksāts viens 130 lati, taču pēc tam, lai to uzlabotu, tā tika aiznesta pie šuvējas, kur tai tika veiktas pāris korekcijas. Tas nozīmē, ka ne vienmēr ir nepieciešams pirkt kleitu par pāris simtiem. Svarīgākais ir, lai tā tev derētu kā uzlieta, un to pielabot pēc savas gaumes jau varēs vienmēr. Arī līdz Nikam atradām piemērotu uzvalku un apavus pagāja krietns laiks, jo budžets bija ierobežots, tādēļ ne visu kas uzreiz iepatikās, mēs varējām atļauties.
Liela nozīme ir arī ielūgumiem. Tos gatavoju pati. Abiem mums patīk oranžā krāsa, kopīgi nolēmām, ka visas lietas, kas saistītas ar kāzu rotājumiem, būs oranžas. Gana oriģinālas ielūgumu idejas var atrast internetā. Taču svarīgi ir arī konsultēties ar vīru. Gan ielūguma paraugus, gan tajā iekļautos tekstus saskaņoju ar Niku. Arī gredzenu un ziedu salona izvēle mums nesagādāja problēmas.
Kāzas atcelt negribējās. Taču apzinājos, ka kāzas paraudzētas tieši tajā laikā, kad mani mocīs grūtniecības nelabumi. Līdz ar to izlēmām pēdējā brīdī mainīt kāzu plānu. Atcēlām viesu nama īri. Kāzu galds nolēmām klāt baznīcas dārzā. Nācās apzināt arī viesus un viņus informēt, ka kāzu neoficiālā daļā ir pārplānota un visi tiek aicināti uz gaumīgu pikniku baznīcas dārzā. Un galu galā mūsu kāzu budžets sastādīja vien 500 latus.
Iepriekšējā vakarā devos no Rīgas uz Raunu, lai pēdējo nakti pavadītu vecāku mājās. Kāzu rītā kopā ar mammu devos uz skaistumkopšanas salonu pie frizieres un vizāžistes. Un te es pārliecinājos, ka ne visu var iepriekš paredzēt, diemžēl friziere man uztaisīja savādāku frizūru, nekā iepriekš bijām vienojušās. Biju dusmīga, taču sapratu, ka mainīt jau neko vairs nevar, jo to pārtaisīt vairs nepagūsim.
Ievērojām tradīcijas, līgavainis brauca uz mājām man pakaļ. Pie rokas no mājās mani izveda tētis. Biju ļoti satraukta, taču vienlaikus arī ļoti laimīga. No sava laimes lidojuma attapos pie altāra, kad Niks man iečukstēja ausī, ka viņa kurpēm uz zoles palikušas cenu zīmes. Dzirdu pat iespurdzamies pāris viesus, kad nometāmies ceļos pie altāra. Taču vai tad bez maziem misēkļiem iespējams iztikt?
Pēc ceremonijas sekoja fotosesija. Tika uzsaukts pirmais tosts par mums, pēc kura sekoja vedēju sagatavotās atrakcijas. Pašai man ļoti patika balonu laišana gaisā, kuri bija pildīti ar cerībām un vēlējumiem. Savukārt par visjautrāko atrakciju pārvērtās mīļvārdiņu domāšana. Viena celiņa galā nostājos es ar saviem vecākiem, otrā – vīrs ar saviem. Vecākiem bija jāizdomā kāds mīļvārdiņš, kā saukt otru pusīti, un tad mēs drīkstējām paspert soli pretim viens otram. Vecāki bija ļoti radoši. Vedēji tikmēr visus nosauktos mīļvārdiņus uzrakstīja uz T-krekliem. Kad vien mums gribēsies atcerēties, atliks vien uzvilkt mugurā kreklu, un vesela mīļvārdiņu izlase pa rokai.
Tālāk viesi tika atstāti līksmojam baznīcas dārzā, savukārt mēs kopā ar vedējiem devāmies uz septiņiem tiltiem. Pirmo valsi, kā vīrs un sieva, dejojām pie vedēju vecākiem, viņu atpūtas vietā pie upītes.
Pēc tam jau no visiem atvadoties, divatā devāmies uz Rīgu, kur romantiskā gaisotnē vakariņojām restorānā. Bija tik patīkami pabūt divatā, prom no visiem.
Jā, varbūt tās nebija kāzas to tradicionālajā izpratnē – tās bija kāzas tikai Mums! Man ļoti patika savas kāzas tieši ar to, ka tās bija vienkāršas un sirsnīgas. Lai gan sākumā šaubījāmies par viesu rekciju, esam saņēmusi tikai pozitīvas atsauksmes.
Ne vienmēr ir vajadzīga balle līdz rīta agrumam, lai kāzas atmiņā paliktu ne tikai pašam jaunajam pārim, bet arī viesiem.
Atbalsta: