Bildinājuma mirklis pienāca kādā februāra vakarā, romantiski vakariņojot restorānā. Arī Sofijai bija savs pārsteigums Dzintaram – iegādātas biļetes uz Romu. Kā viņa smej, laikam intuīcija…
Pēc emocionālā bildinājuma abi devās taisnā ceļā pie vecākiem, kur Dzintars džentlmeniskā kārtā lūdza Sofijas roku viņas tētim. Sofija ļoti priecājas par šādu soli, jo, viņasprāt, šī tradīcija ir viena no tām, kas nav tikai „ķeksīša pēc”, bet sagādā prieka asaras arī mīļajiem tuviniekiem.
Pirmskāzu stresam ar līkumu
Abu kāzu organizēšanā galvenais vadmotīvs bija šāds: Kāzas jānosvin tā, lai būtu sajūta, ka tiešām ir nosvinētas KĀZAS, tātad zināmā mērā pēc klasiskām tradīcijām. „Tajā pašā laikā tām nebija obligāti jāatbilst visiem priekšsrakstiem un uz sīkumiem nervus netērējām - gribējām, lai viss norit viegli! Šķiet, ka mums izdevās tas zelta vidusceļš ar klasiskām vērtībām, bet bez dzimtsarakstu nodaļas un iestīvinātas atmosfēras. Tagad abi glabājam visjaukākās atmiņas par šo dienu,” tā Dzintars.
„Par vedējiem – organizatoriem izvēlējāmies savus labākos draugus, tādēļ paļāvāmies uz viņu izpratni par kāzu aktivitātēm un noskaņu. Tiesa gan, informējām viņus vēl papildus par dažādām mūsu vēlmēm, ka, piemēram, mičošanas tradīciju mēs gribētu ievērot, bet guldināšanas un modināšanas rituāls gluži neietilpst mūsu pārliecībā.
Man nebija tik svarīgi tas, lai kāzu ielūgumi būtu vienā tonī ar galdu kartēm, man vairāk iekustināja pats process, kā Dzintars vaļsirdīgi un sev mazliet netipiski apņēmās vairākus vakarus pēc kārtas ķibināties ar pērlītēm, lai izveidotu uz ielūgumiem sirsniņas!” smaida Sofija.
Gredzeni un tērpi – pašu iedvesmoti
Arī abu laulības gredzeni ir Dzintara radītajā dizainā – askētiski klasiski, individuāli – ar mazām prizmiņām veidotā reljefā. Dzintara mamma, būdama šuvēja, darināja līgavainim iznesīgo tērpu ar cilindru, kā arī parūpējās par topošās vedeklas tilla plīvuru.
Sofija stāsta, ka attiecībā uz kleitu vēlējās, lai tā būtu romantiska, bet bez pārlieka daudzuma cakām un mežģīnēm. „Pēc īsiem meklējumiem man gadījās necerēti izdevīgs pirkums kādā kāzu salonā, jo ļoti iepriecināja gan kleitas izskats, gan demokrātiskā cena!
Pateicoties Dzintara mammai, mums izdevās būt saskaņotiem, vienlaicīgi neko nezinot vienam par otra tērpu. Māņticības rosināta, ļāvu arī plīvurā iespraust mirtes, kas ir līgavas cēluma simbols, bet kāzu pušķi vēlējos redzēt mākslinieciski veidotu.”
Nosolās nekrist grēkā
„Abi zinājām, ka salaulāties vēlamies baznīcā. Šī un vēl vairāku apstākļu dēļ nolēmām pāriet katoļu ticībā, jo šī konfesija ar laiku sāka šķist vistuvākā mums. Jāatzīst, ka mūsu lielākā enerģijas atdeve pirmskāzu laikā saistīta tieši ar intensīvu gatavošanos laulību sakramentam, kā sakarā gadījās arī kāds jancīgs apstāklis. Proti, priesteris vēlējās mūs svētīt pirmskāzu dienā, bet mēs nevēlējāmies gluži to atstāt uz pēdējo brīdi. Beigās iesvētījāmies nedēļu iepriekš - ar zvērestu, ka šajā nedēļā līdz kāzām abi nesagrēkosim...
Ieraugot vienam otru kāzu rītā pie Sofijas vecākiem, kur notika izpirkšana, gandrīz gadījās vēl kāds amizants notikums. „Dzintaram no sākuma tika sūtītas viltus līgavas – māsa un māsas draudzene, kuras viņam kā „viltnieces” bija jāsūta prom. Vēlāk viņš atzinās, ka teju neaizsūtījis arī mani, kad es iznācu, jo pirmajā mirklī mani nepazinis!”
Iespējams, līgavas starojums apžilbinājis arī mācītāju vēlāk pie altāra, jo, kā gadījies, kā ne, laulību ceremonijas uzrunā līgavas vārds pāris reizes sajaukts ar vedējmātes vārdu. Tas gan netika ņemts ļaunā un uzņemts ar smaidu, jo īstajā mirklī izskanēja gan īstā uzruna, gan īstais zvērests!
Limuzīna vietā – „Bojeviku” busiņš
Kāzu svinības noritēja skaistā piejūras viesu namā, uz kuru kāzinieki aizvizinājās ar stilīgu kāzu auto. Limuzīna vietā pārim un tā delegācijai tika izvēlēts leģendārais melnais busiņš (kādreiz populārā seriāla) „A komanda” stilā. Abi teic, ka šāda pārvietošanās bijusi jautra un vienlaicīgi praktiska. Vietas pieticis gan jaunajam pārim, gan vedējiem un fotogrāfam – vēl viena prioritāte kāzu resursu plānošanā...
„Lai arī kāzu fotogrāfi izmaksā vairāk, kā radinieks ar fotoaparātu rokās, tas ir to vērts, jo ir būtiski, kādā „iesaiņojumā” tiek iepakotas skaistās atmiņas, un kā precīzi noķerti emocionālākie mirkļi... ” ir pārliecināts Dzintars.
Mičošana „Pūt vējiņi!” un lāpu pavadījumā
Svinībās jaukā viesu namā pie jūras tika lūgti ap 50 viesu. Tika iedejots pirmais valsis, aizvadīti emocionāli tostu mirkļi, būtiskākie kāzu rituāli un citas jautras izdarības, līdz pienāca laiks mičošanai, kuras norise pārim palikusi sirdī visvairāk. Tā noritēja pusnakts dzidrā melnumā jūras krastā, viesiem radot intīmu atmosfēru ar degošām lāpām rokās.
Sofija aizsapņojas atmiņās: „Mēs, jaunlaulātie, sēdējām pa vidu uz paaugstinājuma esoša soliņa pretim šalkošai jūrai, visiem kopīgi vienojoties „Pūt vējiņi! mierīgajā melodijā. Vienā balsī dziedājām tai līdzi, un tas bija otrs aizkustinošākais mirklis mūsu kāzās aiz jāvārda pie altāra.”
Medusmēneša labums nāk ar gaidīšanu
Kāzas tika svinētas arī otrajā dienā, kad pārņēmusi „labi padarīta darba sajūta, apjausma par notikušo un absolūta idille.”
Pēc tam baudīt medusmēnesi mīlnieki devās uz Turcijas saulainajām pludmalēm. Abi gan piemetina, ka citiem pāriem viņi ieteiktu doties ceļojumā uzreiz pēc kāzām, ja tas iespējams, jo, mēnesis darba režīmā pa vidam ir kā piespiedu nolaišanās uz zemes.
Savu saldo medusmēneša garšu viņi „pielipināja” arī abu vedējpārim, kuru kāzās pēc pusgada šoreiz vedēji bija Sofija un Dzintars.
Atbalsta: 
