Brīva un viegla kāzu diena
Agneses un Mārtiņa kāzu diena bijusi svētki ne tikai pašiem. Jau sākotnēji nolemts, ka tai jābūt vieglai un brīvai dienai un par to jau laikus informēti visi draugi un radi - viņiem bija atļauts pagulēt īpašajos šūpuļtīklos, spēlēt pūksprunguļus un ganīt spāres.
Šīm kāzām bijusi vesela rīkotāju komanda. Teju katram tika uzticēts kāds uzdevums, kāda organizēšana, jo gribējies, lai neviens nejūtas pārāk noslogots uz visu dienu, tāpēc katram tika pa drusciņai un nebija tipisku vedēju, kuriem jāstrādā no rīta līdz vakaram. Organizētājiem gan bijis satraukums, jo Agnese ir kāzu fotogrāfe un tamdēļ nācies būt daudzās kāzās un skaidrs, ka negribējās neko no apbružātajām tradīcijām. Tā arī pa visiem kopā tika izplānots un novadīts vakars. Agnese atzīstas, ka tobrīd daudz domājusi par latviskajām tradīcijām, kuras īsti neizprot, jo „daudzas tradīcijas ir saistītas ar vešanu, izpirkšanu, atdošanu - kāpēc kādam kaut kas jāpērk un jāatdod, ja kāzas notiek tāpēc, ka tās vēlas divi cilvēki? Pieļauju, ka tāpēc latviešu kāzas nereti ir stīvas un samocītas, jo ir jādara daudzas lietas darīšanas pēc. Mēs rīkojāmies tikai tā, kā gribējām paši, vadoties pēc savām izjūtām - arī pie altāra gājām divatā un paši - jo mēs tā gribējām. Viesi bija informēti un akceptēja mūsu domas un sajūtas.”
Jaunā sieva Agnese smaidot saka, ka viņai bijis svarīgi, lai kāzu bildes izdodas visskaistākās pasaulē, tāpēc jau iepriekš domāts par skaistu fonu tām - Cēsu mājā viena istaba izkrāsota pilnīgi balta, tajā ienests vecs spogulis un tur notikusi fotografēšanās un ģērbšanās.
Mīlestības stikliņi
Agnesei ir kāds stāsts par stikliņiem: „Mēs visos gadalaikos bieži braucam uz jūru un jau sen sākām lasīt no jūras izskalotus gludus stikliņus - mums pielasīti vairāki trauki ar tādiem. Esam tos nosaukuši par saviem mīlestības stikliņiem un tie tika izmantoti gan kāzu ielūgumu, gan arī scenārija un dekoru veidošanā.”
Viesu atrakcijas pēc svinīgās ceremonijas, kamēr jaunie brauca uz savu vietu pie jūras, notikušas kā spēle „Skrējiens pēc krustmāmiņas vīna”. Katrā pieturas vietā bija norīkots kāds atbildīgais no viesiem, kas pārējiem dalīja stikliņus par labi izpildītiem uzdevumiem. Uzvarētājs, kurš dienas gaitā savāca visvairāk stikliņu, tika pie īpašā vīna. Tas organizēts ar mērķi, lai pēc ceremonijas viesiem nebūtu jāgarlaikojas un būtu iespēja pie reizes apskatīt kādu Agnesei un Mārtiņam svarīgu vietu.
Tikai mīļi un īpaši viesi
Kāzās bija ap 70 viesi, kuru atlasē tika izvirzīta ļoti laba formula: tika aicināti tie, kas pēdējā gada laikā ciemojušies pie jaunajiem vai pie kuriem ciemojušies viņi. Tika aicināti arī bērni, kuriem tika noalgotas auklītes pieskatīšanai un rotaļām. No bērniem Agnese un Mārtiņš dāvanās saņēmuši pašgatavotas spāres ar stikliņiem. Ielūgumus uz kāzām saņēma arī mūziķi, auklītes, Ungurmuižas (kāzas tika svinētas tur, jo tā atbilda kāzu sajūtai un ir ģeogrāfiski izdevīgā vietā) saimniece - tā, lai svētku sajūta ir visiem!
Uzreiz pēc ceremonijas viesi saņēma programmas un karti. Programmiņā Agnese un Mārtiņš bija uzrakstījuši arī par katru viesi kaut ko, kas viņiem ar katru cilvēku saistās - savas labās domas un sajūtas.
Viesi svētkos saņēma dāvanā arī koncertu - gaidot jauno ģimeni ierodamies svinību vietā, viņi mielojās ar vīnu un uzkodām un klausījās kvarteta „Undertango” priekšnesumu, kas spēlē jaunā pāra kopīgi iecienītāko mūziku, tā klātesošos pavadīja visa vakara gaitā. 
Viesi jau iepriekš tika brīdināti, ka pasākumā būs tostu mirklis - visiem kopā sanākšana, kad katrs var pateikt kaut ko, ko pats vēlas un uzsaukt tostu. „Negribējām, lai mums saka pieklājības tostus vai lasa klasiskus kāzu pantiņus, tāpēc viesi bija sagatavojuši īpašus sakāmos par mums abiem vai par visiem kopā. Tā tētis atgādināja epizodes no bērnības, mamma aizkustinoši atzinās, ka viņai tagad ir par vienu bērnu vairāk, bet krustmāmiņa atklāja, kā sapratusi, ka Mārtiņš drīkstēs Agnesi precēt.”
Interesanti arī, ka šajās kāzās nebija galda karšu (jo nebija garu galdu) un katram ierādītas sēdvietas - katrs pats varēja izvēlēties sev kompāniju, kārumus un sēdvietu - nekādu jucekli tas neesot radījis, bet atmosfēra veidojusies brīva un sirsnīga - tieši tā, kā iecerēts.
Mirkļi visam mūžam
Šī ir diena, ko Agnese un Mārtiņš neaizmirsīs nekad. Kāzu auto aizmugurē bija piesietas bundžas, viesiem bija jautri, kad šim auto vajadzēja apgriezties - nācās bundžas turēt kā kleitas šleipi, lai nekas netiktu izbojāts. Jaunais pāris todien pārvietojās divatā ar automašīnu „Mini Cooper”.
Vispār kāzas jau sākās skaisti - pirms ceremonijas Agnesei un Mārtiņam bija norunāts romantiskais randiņš Cēsu pilsdrupās. Tas bija ļoti emocionāls mirklis, jo viņi iepriekš nebija redzējuši viens otra svētku ietērpus, līgava nezināja, kāds būs viņas pušķis un sirdis tobrīd pukstēja pavisam strauji. Tā bija ļoti īpaša randiņa sajūta skaistā vietā.
Jāraud bijis arī ceremonijas laikā - Cēsu mācītājs Didzis Kreicbergs jaunos pirms kāzām pamatīgi iztaujājis un iegūto informāciju izmantojis savā uzrunā - „kad mācītājs baznīcā pieminēja gondolas, kuras visu mūžu mūs gaidīs Venēcijā, asaras nebija novaldāmas”. Bet pēc ceremonijas Agneses mamma katram viesim slepus iedeva nelielu tūti ar rožu ziedlapiņām, kas pārvērtās lietū pār abiem laimīgajiem.
Prieka asaras rudens dienā nav bijis nekāds retums, Agneses brālis dažkārt raksta mūziku un kā dāvanu kāzās māsai ar jauno vīru arī bija sarakstījis dziesmu, ko pasniedza uz laipas ezerā - pats nodziedādams un nospēlēdams.
Novilkt līgavas kleitu viesu priekšā
Pilnīgi visam (kleitai, gredzeniem, dekoriem u.t.t.) bijis viens nosacījums - lai tie raisa mīļas emocijas. Pieminēšanas vērta bija kleita, ko veidojusi Asnāte Smeltere - kad Agnese nevarējusi izšķirties, vai vēlas īsu vai garu kleitu, tapusi kleita ar noņemamiem apakšējiem volāniem. Līdz ar to visu vakaru viesiem tikusi saglabāta intriga par to, kā pusnaktī Mārtiņš jaunajai sievai novilks kleitu.
Pat mičošana nebija klasiska - tai bija divi mērķi - novilkt Agneses kleitu un nokļūt uz tējas namiņu, kur notika mielošanās ar torti. Tējas namiņā nav elektrības, tāpēc bija jāpārdomā apgaismojuma jautājums- katram viesim bija sagatavots klasisks lukturītis ar sveci, ko aizdedzināja dodoties ceļā - lukturīši bija kā dāvana katram viesim, tos viņi joprojām glabā savās mājās.
Medusmēneša bērniņš
Atgriežoties no kāzu ceļojuma tika svinētas atkāzas - tuvākie atkal sapucējās un aizbrauca uz Ungurmuižas tējas namiņu, lai vēlreiz baudītu atmosfēru un sajūtas. Turpmākajās kāzu jubilejās pāris vienmēr dodas vakariņās un Mārtiņš vienmēr dāvina lizantes (puķes, ar kurām kāzu dienā rotājās Agnese).
Ģimenei bijis skaidrs plāns - apprecēties un tad mēģināt kļūt par vecākiem. Tagad redzams, ka tas izdevies nevainojami, jo nu viņiem aug medusmēneša bērniņš - Rūta. Tajā septembrī daudz kas ir mainījies, gan kāzu, gan Rūtas dēļ un vārdi „mans vīrs” vai „mana sieva” tiek izrunāti ar īpašu baudu.
Agneses ieteikumi atmiņā paliekošām kāzām
• Kāzās ir jābūt kādai vadlīnijai (mūsu moto bija: sirsnīgi, vienkārši, mīļi, bet ne lēti) un dienu jāveido no visa, kas ir mīļš - no lietām, kas padara abus laimīgus.
• Sīkumi un detaļas ir būtiski.
• Jāatceras pašiem labi izbaudīt īpašo dienu, ik pa brīdim dziļi ieelpojot un sev atgādinot: šīs ir manas kāzas! Tad to sajutīs arī visi pārējie.
Autors: Svetkulaiks.lv / Foto: Kristīne Auniņa / Tērps: Asnāte Smeltere
Atbalsta: 
