Viņi iztika bez mičošanas, bez septiņu tiltu šķērsošanas, bez vārtiem ar uzdevumiem, bez spēlēm, un pat kāzu ceremonija nenotika nedz dzimtsarakstu nodaļas telpā, nedz baznīcā. Taču par vienu gan topošā sieviņa bija pārliecināta, pusi karaļvalsts viņa bija gatava atdot par fotogrāfu, otru – par kāzu kleitu. «Šāda diena ir tikai viena mūžā – un tieši brīnišķīgas fotogrāfijas ir tas, kas palīdzēs saglabāt atmiņā izjustās sajūtas, izdzīvotās minūtes mūsu baltajā dienā.»
Pirms kāzām...
Pirmais ko izdarīju savu kāzu labā, sarunāju fotogrāfu. Vēl iepriekšējā gada rudenī es biju ar mieru piemērot kāzu datumu tā, lai mūsu izvēlētais fotogrāfs tajā būtu brīvs. Mārtiņu Plūmi man ieteica draudzene, kura pati pirms gada savās kāzās viņu nevarēja sarunāt fotogrāfa noslogotības dēļ.
Par kāzu scenāriju sākām domāt šā gada sākumā. Abi ar Didzi bijām vienisprātis, ka nevēlamies tradicionālās kāzas, kur vedēji skaitītu pantiņus, mēs plēstu šķīvīšus un skaitītu bērnus.
Mēs gribējām kaut ko vienkāršu, kaut ko romantisku, kaut ko vieglu. Tomēr jo vienkāršākas kāzas vēlies, jo sarežģītāk cīnīties ar vispārpieņemtajiem «tā taču jābūt». Pēdējos mēnešos zvanījām, rakstījām, apbraukājām neskaitāmus viesu namus, restorānus, kafejnīcas, viesnīcas, banketu zāles un sapratām – 70 cilvēkiem uztaisīt ballīti iespējams vien uz roku pirkstiem saskaitāmās vietās.
Baznīca vai dzimtsarakstu nodaļa, šādu jautājumu uzdevām sev vairākkārt. No likumdošanas viedokļa sapratu, ka Latvijā jāprecas vai nu dzimtsarakstu nodaļā, vai baznīcā. Tātad izvēlēties vajadzēja tādu dzimtsarakstu nodaļu, kurā netrūktu romantisma iespēju. Kad aizbraucām uz Bīriņu pili, ieraudzījām tās lapeni, bija skaidrs – ceremonija notiks šeit. Bīriņu pils lapene atbilda visām mūsu prasībām – vieta bija ļoti romantiska – skats uz ezeru, blakus pils, krēsli apklāti baltiem pārvalkiem, tilla aizkari, turklāt tur varēja uzņemt neierobežotu cilvēku skaitu, tātad mūsu 100 viesi ceremonijā varēja justies brīvi.
Ballīti uzorganizējām Rīgā, restorānā Sunny Melody. Tā kā daudziem mūsu draugiem jau ir bērni, kas tradicionālās kāzās parasti tiek ņemti līdzi, līdz ar to laupot prieku pašiem vecākiem ballēties, mēs izvēlējāmies tipu «ballīte līdz rīta gaismai Rīgas tuvumā».
Piedevām viesnīcas restorāns nodrošināja, ka viss ir vienuviet – nebija jādomā atsevišķi par ēdinātājiem, alkoholiskiem dzērieniem un kāzu torti. Piemēram, mums uz galdiem nebija tradicionālās alkohola pudeles, viesi tika cienāti ar četru veidu kokteiļiem, savukārt tradicionālās putukrējuma tortes vietā, mums bija medus kūka marcipāna glazūrā. Cenas ziņā mēs noteikti ietaupījām.
Līgavas kleita. Uzskatu, ka līgavas kleita ir viena no vissvarīgākajām lietām kāzās – ziedi novītīs, dāvanu kartes iztērēs, dāvanas nolietosies, atmiņas izbalēs, bet iemūžinātās bildes paliks. Kāzu dienā līgavai jājūtas kā retu reizi «visskaistākajai pasaulē». Draudzeņu ierosināta, vienu sestdienu vēl atlaižu laikā (novembrī) devos apgaitā pa kāzu saloniem kopā ar viņām – kā amerikāņu filmās – tavas draudzenes dod tev uzmērīt visu pēc kārtas, kas viņuprāt tev varētu piestāvēt.
Sākumā uz to raudzījos visai skeptiski, bet gala rezultātā, pavisam necerot un negaidot, pēdējā no kleitām, ko uzmērīju salonā GIMENEJA, iekrita sirdī. Salonā, kurā atradu savu kleitu, pārdevēja palīdzēja ar idejām kleitai piemērotam uzvalkam.
Interesanti mums iznāca arī ar gredzeniem. Mūsu gredzeni nav pat vizuāli vienādi. Vīrs gredzenu pasūtīja pie meistara, es nopirku veikalā un pēc tam pie meistara tajā ieliku akmentiņus. Abus gan vieno latīņu valodā iegravēta frāze: Quilibet fortunae suae faber (tulkojumā: katrs pats savas laimes kalējs). Mūsu uzvārds ir Kalēji, tādēļ šī sanāca arī kā tāda vārdu spēle.
Un visbeidzot limuzīns un kāzu pušķis. Klasisko limuzīnu īsti nevēlējāmies, tāpēc Izvēlējāmies retro. Tagad, kad viss jau aiz muguras, citiem varu teikt, ka kāzu datumam ir liela nozīme – pateicoties mūsu netradicionāli agrajam datumam, bija iespējams sarunāt lielākas atlaides.
Savukārt runājot par ziediem, varu arī citiem ieteikt tos iegādāties bāzē. Ir vērts painteresēties, vai bāzē tiek piedāvāti arī florista pakalpojumi. Mēs tādu atradām – ziedi pa lēto un pušķis tāds, kādu vēlies.
Nakts pirms kāzām
Pēdējo nakti pavadījām atsevišķi. Didzis nakti pavadīja vecāku dzīvoklī. Es vakaru pavadīju kopā ar draudzenēm mūsu dzīvoklītī. Tas bija fantastisks vakars.
Un tas ir kaut kas, ko noteikti ieteiktu arī citām līgavām – visu izdarīt līdz pēdējai dienai, un vakaru veltīt tikai sev, savām emocijām, atmiņām domām, sarunām. Tas ne tikai palīdzēja noņemt pimskāzu stresiņu, tas arī lieliski mani sagatavoja emocionāli – tā viegli savā visskaistākā dienā.
Kāzas
Tā ir apburbuļojoša (kā vēlāk kādā forumā rakstīja mana māsa) sajūta , ka divi cilvēki kopā var piedzīvot tik brīnišķīgu dienu. Jūs kopā, roku rokā kāpjat no pils lejā pa garām kāpnēm līdz lapenei, ejat garām draugiem, radiem, viņi lūkojas uz jums, apbrīno jūsu starojumu, skaistumu. Un tam visam apkārt netverama mīlestības sajūta. Pēc ceremonijas kopā ar viesiem saskandinājām šampanieti, nofotografējāmies, savukārt pēc tam kopā ar vedējiem devāmies izbraucienā – fotosesijā. Arī par viesiem tika padomāts. Viņiem bija sagatavoti divi pastaigas maršruti Bīriņu pils parkā. Katrā no tiem bija jāveic vairāki uzdevumi, kas bija saistīti ar mums.
Mūsu vedēji ir mūsu ļoti labi draugi, kas mūs lieliski pazīst un saprot. Laikam tāpēc izbrauciens pēc ceremonijas, ko lūdzām izplānot vedējiem, mums neko nestāstot, bija ļoti mīļš. Nekādu uzdevumu un pārbaudījumu. Fotosesijai vietas izraudzījās vedēji, un idejas bildēm visapkārt meklēja arī fotogrāfs. Mums bildēm bija tikai trīs vēlēšanās – jūra, velosipēds un industriāla vieta, pārējo atstājām vedēju ziņā.
Tikai vakarā ap astoņiem atgriezāmies atkal pie viesiem, lai kopā ar viņiem lustētos un izdancotos līdz rīta gaismiņai dzīvās mūzikas pavadībā.
Pēc kāzām
Vai kaut kas mainījās? Manuprāt, jau pa lielam viss palika pa vecam, ja nu vienīgi man vairs nebija draugs, bet gan vīrs. Sākumā pie tā bija nedaudz grūti pierast. Vēl ilgu laiku pēc kāzām darba kolēģiem mani nemitīgi nācās labot, ka man vairs nav draugs, bet gan vīrs. Tagad jau esmu pieradusi, ka jāsaka: Mēs ar vīru, nevis mēs ar draugu!
Autors: Svetkulaiks.lv / Foto: Mārtiņš Plūme / Tērpi: Gimeneja / Laulību ceremoniju vieta: Bīriņu pils / Svinību vieta: Sunny Melody
Atbalsta:
