Labi jāieskatās glāzē!
Kopā ar vīru un tobrīd 6 mēnešus veco dēliņu bijām devušies uz kādu viesu namu svinēt manu dzimšanas dienu, gribējās šo dienu svinēt tieši šādi – tikai mums trijiem. Mūsu numuriņā bija džakūzi, kurā sēdējām un baudījām vakaru, kad dēliņš jau bija nolikts gulēt. Gulēju, baudīju komfortu, vīru un šampanieti. Bet vienā brīdī vīrs kļuva aizdomīgs. Sāka jautāt: „Vai šampis ir garšīgs?” Īsti nepievērsu tam uzmanību, bet atbildēju, ka jā. Ar to gan jautājumi nebeidzās: „Ko tad tu nedzer?” Joprojām neko nesapratu un atbildēju izvairīgi: „Gan jau izdzeršu!” Pēc brīža iemalkoju šampanieti un atkal noliku to malā. Vīrs atkal jautāja, kā garšo un es atkal atbildēju, ka labi. Izrādījās, ka nebiju pamanījusi, ka glāzes apakšā ir gredzentiņš. Tad nu vīrs neizturēja un jautāja, vai kļūšu par viņa sieva un teica, lai vērīgāk ieskatos glāzē. Es atbildēju ar skaļu JĀ!
Abi gan jau tobrīd zinājām, ka ar kāzām nesteigsimies, jo gribējām, lai bērniņš mūsu kāzās jau ir paaudzies un var kaisīt baznīcā ziedlapiņas. 2010. gadā šķita, ka ir pienācis šis laiks un sākām gatavoties. Tas bija laiks, kad Latvijā bija izteikti jūtama ekonomiskā krīze, tāpēc daudzām nepieciešamajām lietām bija zemas cenas. Tā kā kāzām gatavojāmies ilgi, laika bija pietiekami, lai paspētu visu izdarīt, pie tam daudz palīdzēja mūsu lieliskie vedēji Linda un Renārs. Ar topošo vīru bijām kopā jau pietiekamu laiku, abi zinājām, kādu vēlamies šo dienu.
24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā un tā desmitiem gadu
Arī kāzu datums ir ar zemtekstu – 24.07.10 – 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā un tā desmitiem gadu. To arī mēs zinājām jau sen, ka gribam precēties jūlijā, kad ir silts laiks. Visu nakti uz 24. jūliju lija, ducināja pērkons, bet tas netraucēja, jo jau iepriekš biju internetā izpētījusi, ka rīta pusē sola lietu, bet pēc tam diena būs karsta (bija pat +34 grādi).
Man nebija stresa, jo viss bija sagatavots, es vienkārši zināju, ka tā būs lieliska diena. Tiesa, pamodos gan jau 5:50 no rīta, taču piespiedu sevi gulēt līdz 7:00, kad mostas dēliņš. Tad arī sāku pucēties, ik pa laika sajusdama, kā tauriņi pakutina manu vēderu. Kad ar vedējmātes palīdzību biju saposusies, piebrauca pie mājas Gints kopā ar vedējtēvu Renāru un sāka manu izpirkšanu – dēls mani viņiem pārdeva par konfektēm un 50 santīmiem, un dzirdēju, kā dēliņš mudināja: „Tēti, ejam! Mamma smuka, mamma gaida!” Pa to laiku gan mājās tika gatavota arī viltus līgava – Edgars, kuru ietērpām baltā kleitā ar plīvuru un piedāvājām Gintam. Edgars ļoti centās Gintam iepatikties, bet neizdevās, jo Gints gribēja citu. Taču es biju ieslēgta mājā, lai tiktu klāt, Gints maniem vecākiem piedāvāja kasti ar (paštaisītiem) 100 latniekiem un tika pie divām ledus klucīšos iesaldētām atslēgām, durvīm derēja tikai otrā. Bet es biju paslēpta un nedrīkstēju kustēties līdz brīdim, kamēr tikšu noskūpstīta. Pēc tam jau posāmies uz baznīcu.
Tālāk jau viss notika kā jābūt – teicām „jā” vārdus, mijām gredzenus, parakstījāmies un kļuvām par vienu ģimeni Dieva priekšā. Ērģelēm skanot devāmies prom no baznīcas, bet mums pa priekšu kopā ar radu meiteni Annu Nikolu gāja dēliņš, kaisīdami rožu ziedlapiņas. Tobrīd sajūtas bija kolosālas – kā pasakā!
Princis baltā zirgā
Vedēji bija sarūpējuši pārsteigumu, nelielu ceļojumu pēc baznīcas, kad devāmies uz Rīgas pusi un pirmā pietura bija Lielupes tilts, kur Gintam bija jāpilda pirmais uzdevums – jānes mani pāri tiltam, taču tilts bija ļoti garš, un es neesmu no vieglākajām. Par laimi vedēji skaitīja soļus – cik soļu, tik gadu būsim kopā. Nospriedām, ka ar 80 gadiem būs gana.
Tālāk tikām aizvesti uz Jaunmārupi, lai piepildīto tas, par ko ilgi esmu sapņojusi – savā kāzu dienā baltā kleitā sēdēt zirga mugurā. Tur bija arī mans princis Gints baltajā zirgā, aptuveni stundu baudījām šo skaistumu.
Tālāk ceļš veda uz Jelgavas pusi, joprojām piestājām pie tiltiņiem, metām ūdenī naudu, rakstījām mīlestības vēstules, ko lasījām pēc gada. Vēl pastaigājām pa Jelgavu, kur negaidīti jaunieši mums uztaisīja vārtus. Un drīz vien varēja sākties ballīte viesu namā, kur mūs gaidīja vēl daži pārbaudījumi.
Kļūt slapjiem no dejām un karstuma
Viesu namā plēsām šķīvi un visi vienbalsīgi nolēma, ka Ralfam vajadzēs māsiņu. Tam sekoja pirmie tosti, svecīšu iedegšana, iepazīšanās spēles un pirmais valsis („Kā neviens”). Muzikanti „Lustīgais blumīzers” pārņēma vadību un sākās dejas, dejas, dejas un dejas, kurās iesaistījās daudzi smaidīgi viesi, un mums bija jātur viņiem līdzi. Dejojām līdz 3:00 no rīta, kad bija pilnīgs spēku izsīkums, jo diena bija tiešām karsta – bijām nodejojušies slapji, taču tas nevienam netraucēja. Deju laikā saņēmām jautru dāvanu no muzikantiem – viņi izvēlējās divas meitenes no klātesošajiem, nosēdināja uz krēsliem un izvēlējās divus puišus. Sāka skanēt mūzika „You Can Leave Your Hat On”. Viesi bija pārsmējušies līdz asarām, jo izvēlētie puiši izveidoja labu šovu, izģērbdamies līdz galam (iepriekš nekas tāds neesot bijis iestudēts, viss notika impulsīvi). Pilnai jautrībai abiem dejotājiem dejas laikā tika nozagtas visas drēbes. Pēc dejām ar izturīgākajiem viesiem devāmies turpināt svinības āra lapenē, ļāvāmies veldzējošai peldei dīķī, taču gulēt devāmies vien 6:00 no rīta.
Šīs kāzas bija neaizmirstamas, arī visiem kājas sāpēja vēl 4 dienas pēc tām. Viesi pēc tam teica daudzus atzinīgus vārdus, pateicās par iespēju piedalīties kolosālās kāzās. Prieks, ka šī bija fantastiska diena ne tikai mums pašiem, bet ka arī viesi tika pie skaistām atmiņām.
P.S. Godīgi sakot, pēc kāzām nekas daudz nav mainījies, jo pirms tam bijām kopā jau diezgan ilgu laiku, bijām viens otru iepazinuši. Taču tagad mēs oficiāli esam ģimene un mums ir kopīgas atmiņas par kādu ļoti īpašu un skaistu dienu. Liels paldies visiem, kas šo dienu par tādu padarīja!
Autors: Svetkulaiks.lv, Baznīca: Dubultu evanģēliski luteriskā baznīca, Svinību vieta: viesu nams „Jaundobeļi”, Muzikanti: „Lustīgais blumīzers”, Meikaps līgavai: www.annamakeup.lv, Kāzu kleita: no salona „DeLuks”, Foto: Dainis Dērics
Atbalsta: 
