Seno gadsimtu Itālijas māksla, īpaši glezniecība, ir neskaitāmu Rietumeiropas mākslas muzeju ekspozīciju lepnums. Tikpat gaidītas muzejos ir arī izstādes, kas skar 15., 16. un 17. gadsimta mākslu.
Pārņemot prezidentūru Eiropas Savienības Padomē, kā sveiciens Latvijai no Itālijas atceļo Boloņas muzeju dārgumi. Šīs pilsētas izvēle nav nejauša, jo Boloņu un Latviju saista interesanti vēsturiskie fakti. 1785. gadā Kurzemes hercogs Pēteris, ceļojot pa Eiropu, iemīlēja šo pilsētu un nolēma nodibināt mākslas prēmiju Boloņas Mākslas akadēmijā. Prestižā balva ieguva nosaukumu „Concorso Curlandese” un pastāvēja vēl ilgi pēc tam, kad Kurzemes hercogiste jau bija aizmirsta. Latvijā šis stāsts no jauna tika atklāts 20. gadsimtā, un ir pienākusi kārta, lai uzzinātu, cik bagātas ir Boloņas muzeju krātuves. Izstāde Mākslas muzejā „Rīgas Birža” – tā ir atgriešanās Itālijā laikā līdz Kurzemes hercoga apmeklējumam, tātad, ļoti iespējams, skatītāji ekspozīcijā ieraudzīs darbus, kuri toreiz priecēja viņa acis un atvēra sirdi dāsnajai balvai.
16. gadsimta pēdējās desmitgadēs Boloņas glezniecība piedzīvo nozīmīgu revolūciju itāļu un Eiropas mākslā. Boloņas pilsētā meklējams mākslas progresa aizsākums, kas atstāja ietekmi uz Romu un daudzām citām Eiropas pilsētām nākamajos divos gadsimtos.
Izstāde caur portretu glezniecību parāda īpašo un inovatīvo šīs mākslas raksturu. Ekspozīcijas kodolu veido Boloņas Nacionālās Pinakotēkas kolekcija, kam pievienojas citu pilsētas muzeju darbi. Portrets ir žanrs, kas ļauj izsekot itāļu glezniecības meistarības izaugsmei lielajā stilu daudzveidībā vairākās mākslinieku paaudzēs.
Izstādi ievada Lavīnijas Fontanas (Lavinia Fontana, 1552–1614) darbi, kura savos slavenajos portretos pārņem 16. gadsimta manieristu eleganci, kas vienlaikus balansē un pārsteidz ar apģērba smalkuma atveidi un personāžu psiholoģisko tēlu atklāsmi.
Šo tradīciju aktualizē savam laikmetam moderni domājošie Annibale Karači (Annibale Carracci, 1560–1609), viņa brālis Agostīno (Agostino Carracci, 1557–1602) un brālēns Ludoviko (Ludovico Carracci, 1555–1619). Autori realitāti tver ļoti jūtīgi, pavērdami jaunas iespējas Itālijas glezniecības attīstībai.
Katrai nākamajai Boloņas mākslinieku paaudzei raksturīga augstas kvalitātes tehnika, kas evolucionē līdz ar individuālu stilu un pilnīgi oriģinālu stilistiku, kā arī ar talantu niansēti attēlot personāžu iekšējo pasauli. Gvido Reni (Guido Reni, 1575–1642) darbi apliecina baroka mākslas spēku – delikāti atspoguļot cilvēka dvēseli un ticami parādīt dažādas dzīves norises.
Izstāde piedāvā iepazīties ar itāļu portretglezniecības skolas tradīcijām, kas zīmīgi izpaužas Džuzepes Marijas Krespi (Giuseppe Maria Crespi, 1665–1747), Donato Kreti (Donato Creti, 1671–1749) un, tuvojoties 18. gadsimta beigām, arī Gandolfi ģimenes (Ubaldo Gandolfi, 1728–1781; Gaetano Gandolfi, 1734–1802; Mauro Gandolfi, 1764–1834) darbos.
Ekspozīcija veidota ar domu izcelt tās kvalitatīvās vērtības, kas tiecas pāri laikam, aicinot saskatīt priekšnoteikumus romantiskās kultūras un modernās mākslas attīstībai nākotnē. Katrs izstādes portrets ir izcila mākslinieciska veiksme, neparasts personības atveidojums, kurā atklājas gan cilvēka individualitāte, gan vēsturiskais konteksts.
No 2015. gada 7. februāra līdz 19. aprīlim Mākslas muzejā „Rīgas Birža” (Doma laukumā 6, Vecrīgā) skatītājiem būs atvērta izstāde „Itāļu portreta glezniecības divi gadsimti. 1580–1780”. Projekts tiek īstenots Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē Kultūras programmas ietvaros.
