Ilzes Jaunbergas gleznu personālizstāde „Evviva Carnevale!”

Kopš 2005. gada, kad Ilze Jaunberga (1978) ieguva maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā, viņa katru gadu februāra beigās vai marta sākumā – tas atkarīgs no gavēņa laika baznīcas kalendāra – piedalās Venēcijas karnevālā. Izdzīvojot, kā Ilze Jaunberga saka, "šo hipnotisko burziņu, fantasmagoristisko un sirreālo atmosfēru" kopā ar Compagnia de Calza "I Antichi", viņa pēc tam to glezno. Gleznās ir šīs kompānijas personāži, viņi, piemēram, ir tie, kas rīko visgreznāko karnevāla balli "La Cavalchina", kas notiek karnevāla noslēgumā Venēcijas Operā "La Fenice".

"Tā ir pasaule ar saviem spēles noteikumiem. Senajām maskām katrai ir uzvedības kodekss. Paradoksālais, iluzorais, improvizācija, teatralitāte, Venēcijas karnevāla estētikā vienmēr klātesošā koķetērija ar nāvi plus infantila jautrība," savu pieredzi raksturo Ilze Jaunberga.

Izstādes kuratore Inga Šteimane norāda, ka Ilzes Jaunbergas eļļas glezniecības kritēriji ir tuvi kvatročento krāsu izpratnei, kas atzīst, ka krāsu spēles glezniecībā nav galvenais, svarīga ir formas parādīšana un noskaņa. "Pret krāsām māksliniecei ir līdzīga attieksme kā Leonardo (1452–1519), kad viņš savā "Traktātā" raksta: "[..] bet krāsas pagodina tikai tos, kas tās izgatavojuši, jo tajās nav nekā cita, ko apbrīnot kā vien to skaistums, un krāsu skaistums nav gleznotāja nopelns, bet gan tā nopelns, kas tās izgatavojis. Cilvēks [gleznā] var būt apģērbts neglītās krāsās un tomēr pārsteigt tos, kas to vēro, ar reljefa ilūziju." Savukārt, gleznošana ar balto krāsu, kas arī raksturo Ilzes Jaunbergas darbus, liek atcerēties arhitektu un humānistu Alberti (1404–1472), kurš uzskatīja, ka vienu trešdaļu darba vēlams darināt baltu, lai viss darbs izskatītos priecīgs un labi saskatāms (comparascente)," izstādes katalogā raksta Šteimane.

Kuratore atklāj readymade elementus Jaunbergas glezniecībā, tā iekļaujot viņas mākslu plašākā laikmetīgās mākslas kontekstā. Tāpat Šteimane apcer to, ka visās Ilzes Jaunbergas gleznās redzamais klejojošās lelles – mākslinieces alter ego tēls ir ne vien formāls readymade elements, bet tēls, kas emocionāli uzrāda un problematizē ietekmīgo diskursu, kuru kritizē Karls Popers (1902–1994), teikdams, ka  vislielākās briesmas viņš saredzu pesimismā, t.i., "ilgstošos mēģinājumos iestāstīt jauniem cilvēkiem, ka viņi dzīvo sliktā pasaulē".

Popers uzsver:  "Vēsturiski skatoties, mēs [..] dzīvojam vislabākajā pasaulē, kāda līdz šim bijusi. Tā, protams, ir slikta pasaule, jo pastāv labāka, un dzīve mūs dzen meklēt labāku pasauli. Un šī labākās pasaules meklēšana mums ir jāturpina."