Fridrihs Milts (1906–1993)

Fridrihs Milts, kura dzīve aizritēja starp Pārdaugavu un Ņujorkas centru Manhetenu, trimdas latviešu uztverē kļuvis par leģendāru personību, un, pateicoties advokāta un kolekcionāra Filipa Kļaviņa iniciatīvai, mākslinieka sniegums tiks parādīts arī dzimtenē.

Fridrihs Milts piedzima 1906. gada 21. decembrī amatnieka ģimenē Rīgā. 1927. gadā iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā Figurālās glezniecības meistardarbnīcā, kur studēja Jāņa Roberta Tillberga un Ģederta Eliasa vadībā. Viņš gleznoja gan Latvijas mākslā veicināto zemnieku dzīves tematiku, gan portretus un aktus, bet 30. gadu beigās aizrāvās ar pasteļa tehniku, jo krāsainā krītiņa netverami vieglais pieskāriens ļāva atainot acumirkļa skatījuma burvību.

Milts strauji izveidojās par kritikas atzītu un sabiedrības iecienītu autoru, taču Otrā pasaules kara notikumi ienesa negaidītas izmaiņas. 1944. gadā, kad frontes līnija skāra Latviju, mākslinieks ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Ikdiena nometnē izrādījās neiedomājami skarba, taču to kompensēja Lībekas latviešu aktīvā saviesīgā dzīve. Kopā ar citiem gleznotājiem Fridrihs Milts sarīkoja izstādes Ziemeļvācijā, bet 1951. gadā Lībekā – pat personālizstādi. Tur Milts iepazinās un tuvu sadraudzējās ar Minjonu un Jāni Kļaviņiem, Filipa Kļaviņa vecākiem. Savukārt pateicoties viņa uzņēmībai apjomīga Fridriha Milta darbu kolekcija tika atvesta uz dzimteni, sarīkota izstāde un izdevniecībā “Neputns” izdota grāmata.

Lielākā daļa latviešu bēgļu pameta kara izpostīto Vāciju, un arī Milts 1951. gadā devās uz Ņujorku, kur kļuva par mājas uzraugu “Elles ķēķī”, Manhetenas ostas rajonā. Par Elles ķēķa fenomenu apcerēts galvenokārt saistībā ar dzejniekiem Linardu Taunu un Gunāru Saliņu, taču tieši Fridriha Milta pagraba darbnīca izveidojās par leģendām apvītu latviešu radošās bohēmas centru.

Rakstnieks Voldemārs Kārkliņš atcerējās, ka “Milts bija slaida auguma, kalsens vīrs, laipnu, bet nopietnu seju, allaž garīgi modru, kaut neveselības dēļ reizēm sagurušu skatu. Viņš ir runīgs, bet neprot vai nevēlas nodoties seklai, vieglai tērzēšanai; Milta valoda allaž tiecas uz dziļākiem apsvērumiem, uz lietu būtību; taču viņš tikai paskaidro, necenšas citus mācīt. Ar viņu kopā būt ir ļoti patīkami, no viņa var gūt daudz ierosmes; droši vien tāpēc viņam tik daudz draugu Ņujorkas māksliniekos, dzejniekos, rakstniekos – patiesībā visa Elles ķēķa grupa kā planētas pulcējas ap viņu.”

Fridriha Milta glezniecība, kas aiz okeāna ieguva atzinību tikai šaurajā diasporas lokā, salīdzinājumā ar Latvijas posma smalko manierīgumu izmainījās ārkārtīgi spēcīgi. Būtībā viņa daiļrade pavērsās krasi pretēju, novatorisku formu vienkāršojuma virzienā. Milts Manhetenā nodzīvoja gandrīz 40 gadus, vienlaikus ar portretiem, Meksikas ainavām un klusajām dabām nemitīgi gleznojot Ņujorkas debesskrāpju siluetus.

Mūža beigās Fridrihs Milts savu pārliecību izteicis ar vārdiem: “Esmu latvietis, jūtu kā latvietis, un mana glezniecība ir latviska. Man ir divas dzimtenes: Elles ķēķis un Latvija.”