Edgara Vērpes personālizstāde „Intereses. Konflikts\"

Edgars Vērpe daiļradi sāka tradicionāli – gleznojot ar otu uz audekla, pievēršoties gan klusās dabas žanram, gan figurālām kompozīcijām, balstītām uz vispārcilvēcīgām idejām. Būtiskas pārmaiņas aizsākās 20. gadsimta 90. gados, kad par valdošo tēlu kļuva vienkāršais, skaidri nolasāmais zivs siluets uz horizontāla vai vertikāla garena formāta. Līdz nāca atšķirīga virsmas apdare – eksperimentāla autortehnika, kurā mākslinieks izmantoja speciāli apstrādātu papīru, eļļas krāsas lazējumus, nožuvušā slāņa slīpējumu un atkal lazējumus. Pati zivs palika kā dziļumā peldošs rēgs, tik tikko jaušams aiz sedzošās krāsas kārtas. Skatītājam radītāja “virtuves” puse it kā nav jāzina, taču tieši šādos meklējumu slāņos slēpjas tas fascinējums, kas aicina izzināt mākslas darba virsmu tuvskatā.

Edgara Vērpes personālizstādes “Intereses. Konflikts” darbu tēli ‑ šāviņi ‑ saistās ar bērnības interesēm, kad viņš pavadīja vasaras Priekulē, Kurzemē. Otrā pasaules kara laikā šeit notika ilgstošas kaujas, un vēl 20 gadus pēc tā beigām meži un lauki bija pilni ar nesprāgušiem artilērijas šāviņiem un visu veidu kājnieku munīciju. Puikām toreiz aizrautīgākā spēle bija atrasto kara tehniku “neitralizēt” vai spridzināt.

Vērpe pie šāviņu tēla atgriezās, domājot par ideālu formu, kuru varētu izstrādāt turpmākajos eksperimentos. Ilgstoši mākslinieka daiļradē tā bija zivs, kuras forma likās nevainojama, īpaši ja to vienkāršoja līdz pamatlīnijām. Savukārt lodes, mīnas un citas munīcijas veidols nemaz nav jāvienkāršo – tās jau ir perfektas, lai pēc iespējas trāpīgāk pārvarētu attālumu līdz mērķim, kara “spēli” padarītu arvien efektīgāku un spētu turēt līdzi ienaidnieka tehnoloģiskajai izaugsmei. Skaidrs, ka atgriešanās pie bērnības kaislības ir saistīta ar šobrīd aktuālo – to, kas mums katram prātā. Karadarbība vai “karš” kā tuvākas vai tālākas nākotnes fakts ir viena no mediju pirmajām ziņām. Šodien varam uzzināt precīzus skaitļus, cik kur ir krituši. Skaitļus nomaina skaitļi – arī ideālas vienības, kuras tiek sapakotas tikpat ideālās formās – līķu maisos. Pavisam lakoniski šo šķietami formālo “apmaiņu” izsaka Krievijas Federācijas Bruņoto spēku kravu apzīmējumi žargonā. Munīciju sauc “GRUZ 100”, savukārt kritušos – “GRUZ 200”.

Edgara Vērpes krāsās atturīgie, ārēji harmoniskie objekti liek saspringt domās par tādu nežēlīgu bezjēdzību kā ieroči un bojā gājušie. Katrs dēlītis viņa kompozīcijās simbolizē vai nu atsevišķu šāviņu vai divreiz vairāk – nedzīvās mūmijas.