Telplaiks

Fotogrāfu Aleksandru Sļusarevu dēvē no ievērojamākajiem un ietekmīgākajiem neatkarīgajiem pēckara laika krievu fotogrāfiem. Savu tēmu loku un izteiksmes stilu mākslinieks atrada agri – jau 20. gs. 60. gadu sākumā. Sļusarevs dokumentēja visiem tik labi zināmo pilsētas ikdienas dzīvi, vietas, norises un situācijas, kā arī ierastus sadzīves priekšmetus un interjerus. Mākslinieks uzskatīja, ka viņa fotogrāfiju galvenais sižets ir pilsētas vide – tāda savdabīga „plakanā ainava”, kurā nav izteiktas perspektīvas un klasiskajai kompozīcijai raksturīgās uzbūves.

Aleksandra Sļusareva fotogrāfijās gaismai, atspīdumam ir milzīga vizuāla un saturiska slodze, kas nereti ir līdzvērtīga pašam priekšmetam. Fotogrāfiju pievilcība tiek panākta ar melnbalto laukumu saspēli un meistarīgi līdzsvarotiem kontrastiem starp lineāru asumu un virsmu faktūru samtainumu, ar kuru palīdzību tiek nojauktas laika un telpas robežas, un ikvienai labi zināmai situācijai, sižetam vai priekšmetu grupai tiek piešķirta skatītājam neierasta nozīmība. Mākslinieks pats uzskatīja, ka viņam ir būtiska nevis informācija par kādu konkrētu momentu, bet momentā fiksētais psiholoģiskais un emocionālais stāvoklis.

Aleksandrs Sļusarevs ir paplašinājis klasiskā klusās dabas žanra robežas, jo viņa darbos katram priekšmetam nereti ir atvēlēta simboliska loma, kaut arī tā nozīme ne vienmēr ir skaidri nolasāma. Mākslinieks spēja apbrīnojamā veidā apvienot gan acumirklīgos, gan mūžīgos aspektus minēto motīvu un tēmu fiksācijā. Tāpēc savu turpat līdz absolūtai perfekcijai izkopto minimālistisko stilu autors pats raksturoja kā „metafizisku” un formālistisku.

Izstādi rīko Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un biedrība „Epicentrs”.

Izstādes īstenošana ekonomiskās krīzes laikā ir iespējama pateicoties AB.LV fonda atbalstam.

Izstāde skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzejā, K. Valdemāra ielā 10a, Rīgā.