Iluzioniste un mīloša mamma – Dace Pecolli

Sarunā ar Svētkulaiks.lv Dace Pecolli atklāj kā tas ir, būt harizmātiskai burvju māksliniecei un mīlošai septiņus gadus veca dēlēna mātei.

Tavuprāt, kā Tavs dēlēns sadzīvo ar to, ka viņa māmiņa ir burvju māksliniece?
Es domāju, ka jebkurā gadījumā tam ir savi plusi un mīnusi. Viens no lielākajiem plusiem ir tas, ka viņa mamma dara darbu, kas viņai patīk. Turklāt tā ir tāda profesija, kur bērnu var ņemt līdz arī uz darbu, un viņam tas šķitīs interesanti, tas nav tas pats, kas viņam ik dienu būtu jādodas mammai līdz uz konservu fabriku.
Jā, vienu dienu viņam būs interesanti skatīties kā māmiņa liek bundžās reņģes, bet vai nedēļu un mēnesi no vietas! Viņam vienmēr ir interesanti, jo nekad neviena uzstāšanās nav identiska. Es domāju, ka viņš kaut kādā ziņā ir arī lepns par to, ka viņa vecākiem ir tik neparasta nodarbošanās. Pateicoties mūsu darbam, mums māja ir pilna ar dažādiem interesantiem objektiem, par kuriem citi bērni var tikai sapņot – runājošs puķu pods, dziedošs alnis. Dzīvojam privātmājā Mārupē. Šī nav tikai vieta, kur dzīvojam, bet arī vienlaikus mūsu ofiss un neliels privāts iluzionistu teātris, kā arī rekvizītu muzejs. Tas bērnam ir ļoti rosinoši.

Taču vai tomēr Dantem māmiņas nav par maz?
Mūsu profesijā nākas daudz ceļot, turklāt mums nav tāds darba laiks, ka piecos vakarā varam izslēgt gaismu un darbs ir beidzies – un tad paliek tikai Dantes mamma. Ļoti bieži sanāk tā, ka uzstāšanās notiek vakaros, kad pārnākam Dante jau guļ. Arī tas, ka daudz uzstājamies ārpus Latvijas – Honkongā, Singapūrā, Japānā, Indonēzijā, Amerikā. 70% mūsu priekšnesumi tiek izrādīti ārvalstīs. Vienu gadu mēs pat uzstādījām rekordu – 12 ārzemju līgumu. Tad mēs nepaspējām starp pārbraucieniem pat koferus pārkrāmēt, vieglāk bija nopirkt jaunus. Tāpat arī vismaz četras reizes gadā cenšamies braukt uz dažādiem internacionālajiem iluzionistu kongresiem. Arī tikko esmu atgriezusies no Francijas, kur mūsu galvenais mērķis bija reklamēt starptautisko iluzionistu festivālu «Abrakadabra», kā arī aizvest un plašākai publikai atrādīt vienu no talantīgākajiem Enriko skolniekiem. Iluzionists no Lietuvas pie mana vīra  mācās jau desmito gadu.

Tu teici, ka 70% no Jūsu priekšnesumiem tiek izrādīti ārpus Latvijas. Tas nozīmē, ka tad čemodānus kravājat Jūs visi trīs, jeb tomēr Dante tiek atstāts mājās?
Mēs jau viņu ļoti labprāt ņemtu līdz viesturnejās, taču skolu kavēt viņš nevar. Ne vienmēr līgums sakrīt ar viņa brīvlaiku. Turklāt lielākā daļa aģentu nemaz nevēlas, lai mākslinieki brauktu kopā ar bērniem. Tas viņiem ir papildus risks. Pirmkārt, viņam ir jāuzņemas atbildība par vēl vienu cilvēku, otrkārt, viņš riskē ar to, ka māksliniekam būs dalīta uzmanība. Es vairs nebūšu tikai burvju māksliniece, bet arī mamma.

Bieži vien vecāki nemaz nevēlas, lai viņu bērni iet viņu pašu pēdās, kā ir ar Jums? Jūsu dēlam, vien septiņu gadu vecumā, jau tagad ir sava programma!
Interesi par mūsu darbu viņš sāka izrādīt jau kopš 2,5 gadu vecuma. Mēs viņam sākām radīt dažādus trikus. Tad pienāca brīdis, kad viņš vēlējās tos saprast, un es arī centos atklāt, kā tie darbojas. Taču tajā mirklī viņš bija ļoti vīlies, un es sapratu - tik mazam bērnam nedrīkst sagraut visas ilūzijas. Tas ir tāpat kā jau mazotnē bērnam pastāstīt, ka Ziemassvētku vecītis neeksistē.
Kad viņam palika četri gadiņi, tad atkal viņam parādījās interese. Viņš sāka apgūt trikus un ar tiem uzstājās arī pats. Mēs kopā ar viņu esam uzstājušies arī Leļļu teātrī. Viņam ir arī atsevišķa programma, un kad dodamies pie draugiem viņam vienmēr ir līdz savs burvju mākslinieka koferītis.

Un tomēr, vai Tu vēlētos, lai arī Tavs dēls ietu vecāku pēdās?
Tā būs tikai un vienīgi viņa paša izvēle. Viņam ir ķēriens, tas ir skaidrs! Liela loma ir arī asiņu sajaukumam – itāļu un latviešu asinis. Turklāt viņam piemīt divas ļoti svarīgas burvju mākslinieka īpašības – iekšējā dzirksts un šarms. To nevar apgūt. Esmu bieži strīdējusies par to, vai šos divus komponentus var apgūt dzīves laikā, man šķiet, ka nē. Tā ir Dieva dāvana, to nevar attīstīt, to var tikai izkopt. Un tad, protams, viss ir atkarīgs no tā, cik čakls ir jaunais mākslinieks. Šobrīd mēs viņam vēl neuzstājam uz regulāriem treniņiem, vēlamies lai viņš no šī procesa gūst prieku. Ja viņam šī te dzirksts saglabāsies, kā arī nezudīs interese, tad viņš pats nonāks līdz secinājumam, ka savu talantu ir jāattīsta.

Jautājums, ko noteikti nevar Tev neuzdot, vai arī ikdienā, lai tiktu galā ar Danti pielieto savas burvju mākslinieces zināšanas?
Jā, tā ir gan bijis. Agrāk mums bija maza kastīte ar sēdošu lācīti. Ja netiku galīgi ar viņu galā, tad teicu, ka ja viņš labi uzvedīsies, tad lācītis viņam noteikti kaut ko uzburs. Tad man nācās izdomāt visādus trikus, lai viņa acu priekšā kastītē ko ieliktu, viņam nepamanot.

Un tomēr, vai ir iespējams tā stigri nodalīt: Dace Pecolli – sieva un mamma, kā arī Dace Pecolli – iluzioniste?
Mans darbs ir visa mana dzīve. Taču arī man savulaik bija iestājies pagurums. Toreiz ģimenes ārsts man teica, ka man esot informācijas pārpilnība. Viņš man norādīja, ka man esot jāatbrīvo savs prāts. Ir maldīgi domāt, ka to ir tik viegli izdarīt, lai to paveiktu es gāju pie psihologa. Viņš man paskaidroja, ka tik tālu esmu nonākusi, jo neesmu pratusi savas dažādās dzīves lomas nodalīt pa nogriežņiem. Tiem visiem esot jābūt proporcionāliem - es darbiniece, es māte, es meita, es draudzene. Katrai lietai ir jāatrod laiks. Lai to risinātu, viņš man plānotājā darba tikšanos vietā, lika ierakstīt  brīžus ko pavadīt kopā ar ģimeni, draugiem, un tikai tad, ja atliek laiks, tad darba lietas. Jā, darba nogrieznis ir garāks par pārējiem. Taču darbs ir mana dzīve. Es to ļoti mīlu.

Esam daudz runājušas par Daci – mammu, un kas šobrīd nodarbina Daces – iluzionistes prātu?
Šobrīd visus spēkus veltu starptautiskā iluzionistu festivāla «Abrakadabra» organizēšanai, kas notiks maija beigās. Vēlos, lai skatītājiem būtu interesanti, tāpēc tā programma ir kā īsts rasols, katrs varēs atrast sev ko tīkamu. Festivāla centrālā zvaigzne būs Makbraids no Lasvegasas. Par savu guru viņu uzskata ļoti daudzi pasaules labākie iluzionisti. Uz Latviju ir jāved tikai tas labākais, jo latvietis ir ļoti selektīvs. Viņš ir ļoti prasīgs un kritisks skatītājs. Un tas ir labi, jo tieši šie divi elementi Latvijas kultūras dzīvi tur augstā līmenī. Tas ir ļoti liels pluss. Lēti priekšnesumi Latvijā nekad negūs publikas atsaucību. Mans uzdevums ir panākt, lai Latvijas skatītājs noticētu mūsu kvalitātei... un tā ir lieta uz ko strādājam šobrīd un strādāsim arī nākotnē!