Lieldienu rotaļas aprakstītas arī dažādos vēsturiskos materiālos, tās ir daudzu gadu gaitā pārbaudītas, taču katra diena ir arī īstais laiks arvien jaunām rotaļām un spēlēm. Taču katrā mājā, katrā ģimenē ir arī savas tradīcijas, spēles.
Olu meklēšana
Lielā daļā ģimeņu Lieldienu rīts sākas tieši ar olu meklēšanu. Vecāki/vecvecāki pagalmā zem krūmiem, uz velēnām un citur saslēpj olas. Bērni pēc pamošanās dodas tās meklēt. Īpaši motivēta ir meklēšana, ja starp vārītajām olām ieslēpusies arī kāda šokolādes ola. Pēc laimīgas olu atrašanas var sākties našķošanās ar tām.
Olu ripināšana
Šai rotaļai jāsagatavojas laikus. Jāsarūpē speciāla renīte, kuru novieto slīpi. Var izmantot arī vienkārši dēli vai tamlīdzīgu priekšmetu. Spēlētāji pa vienam ripina lejā savu olu. Katrs nākamais cenšas, lai viņa ola pieripotu pirmajai blakus un to izkustinātu. Ja tā notiek, ripinātājs var paņemt savu un izkustināto olu. Ja neizdodas – zaudē savēj, atstājot to nākamajiem ripinātājiem. Uzvar tas, kurš ieguvis visvairāk olu.
Olu ripināšana 2
Olas var ripināt no kāda kalniņa, uzkalniņa. Katrs dalībnieks tā augstākajā punktā novieto savu krāsoto olu. Nedaudz to iekustina un vēro, cik tālu ola ripos. Ja gadās nelīdzenumi, bedrītes, olas tur apstājas. Jo augstāks un nelīdzenāks kalniņš, jo interesantāka vērošana. Uzvarētājs ir tas, kura ola aizripojusi vistālāk.
Cūciņas dzīšana
Kādā irdenākā vietā pie mājas, pagalmā izrok nelielu bedrīti, kurā cenšas iedzīt no koka izzāģētu nelielu klucīti jeb cūciņu. Viens spēlētājs nostājas pie bedrītes ar koka nūju – viņš ir cūciņas sargātājs. Pārējie stāv ar nūjām pie savām bedrītēm un mēģina cūciņu iedzīt sargātajā bedrītē. Ja kādam spēlētājam izdodas cūciņu iedzīt bedrē, spēle ir uzvarēta.
Ripu sišana
Šī ir nedaudz līdzīga rotaļa iepriekšējai. Ripa Lieldienās simbolizē sauli. Šai rotaļai jāsagatavojas laikus, sameklējot vai izzāģējot koka ripu (mūsdienīga alternatīva varētu būt hokeja ripa). Spēlētāji pēc starta visi reizē ar koka kūju pa lauku uz priekšu sit ripu. Uzvar tas, kurš pirmais ripu pārdzinis pāri noteiktai finiša līnijai pretējās puses galā.
Sietiņa dzīšana
Šī ir sena rotaļa, ko latvieši pazīst jau kopš sendienām. Rotaļas iesācējs paņem lakatu, sagriež to un dzenē citus spēlētājus, mēģinādams kādam ar ar lakatu kādam iesist. No pulka kādam jājautā: „Ko tu dzen?” un dzenētājam jāatbild: „Sietiņu dzenu!” Atkal kāds jautā: „Cik augstu sietiņš?”– „Deviņas jūdzes.” Līdz ko tas izskan, visiem jābēg. Kuram dzinējs iesit ar lakatu, tas iet viņa vietā un rotaļa turpinās.
Atpazīsti kokus!
Šī spēle gan der ne tikai Lieldienām un ir izglītojoša. Rotaļas sākumā katrs spēlētājs nostājas pie sava koka. Bērniem jāpaskaidro, kāds ir koks (bērzs, kļava, priede u.t.t.), pie kura viņš nostājies. Pēc signāla visi dalībnieki izklīst dažādos virzienos. Pēc nākamā signāla katram veikli jānokļūst pie koka, kur viņš bija spēles sākumā. Kurš pēdējais nonāk pie sava koka, tas vada nākamo rotaļu.
Kur snīpis?
Šī rotaļa jau krietni pārsniegusi Lieldienu robežas un, šķiet, pazīstama ikdievā mājā. Viens spēlētājs satver otra degunu un sākas dialogs:
- Kur snīpis (deguns)?
- Ezerā!
- Ko viņš tur dara?
- Olas dēj!
- Cik piedēja!
- Daudz... (nosauc skaitli)
- Kādas?
- (sauc īpašības) Sarkanas, brūnas, zeltītās, netīras, sapuvušas...
- Kuru man dosi?
- Sapuvušo, netīro!
Nu jautātājs spiež otra degunu arvien stiprāk, kamēr viņam tiek apsolīta visskaistākā ola.
Sietiņos iešana
Šī rotaļa piemērota lielākiem kolektīviem – bērnudārza grupiņām, skolnieku bariņiem. Rotaļnieki sastājas kolonnā pa pāriem sadevušies rokās. Viens stāv priekšgalā ar muguru pret pārējiem un skaļi sauc kolonnas beigās stāvošajam pārim: „Sij, sij, Sieriņ!” Pārējie atsaucas: „Kādu miltu?” Vadītājs sauc: „Smalku!” Līdz ko tas pateikts, pēdējais pāris izšķiras un skrien uz priekšu gar savu kolonnas pusi lai priekšā satiktos. Saucējs mēģina vienu no viņiem noķert. Ja tas izdodas, saucējs ar noķerto nostājas kolonnas priekšā kā jauns pāris. Nenoķertais iet saucēja vietā. Ja šķirtais pāris paspēj savienoties, par saucēju un ķērāju vēlreiz paliek iepriekšējais.
Augstu šūpoties
Tas vairāk ir kā rituāls, bet bērni par to ir sajūsmā. Šūpošanās simboliski atgādina saules šūpošanos, ar to saistās arī dažādi ticējumi. Rotaļas pieskaņu šim pasākumam var piešķirt, atceroties ticējumus: katrs, kurš nonācis šūpolēs, skaļi pārējiem pasaka kādu ar šūpošanos vai Lieldienām vispār saistītu ticējumu. Labi, ja iespējams neatkārtoties.
Krupja lēkšana
Šīs rotaļas tradīcijas pirmsākumi meklējami Sibīrijā, kur to iecienījuši izsūtītie latvieši. Lec pa divi. Vispirms viens otram nostājas pretī. Pirmais noliecas otra priekšā un ar plaukstām saņem otra potītes. Otrais pārliecas pirmajam pāri un ar rokām apņem pirmā dibengalu. Lekšana notiek tā, ka pirmais paceļ otra kājas un paliek tās uz priekšu. Tad otrais paceļ pirmā dibengalu un pārliek to uz to pašu pusi. Jautra sacensība sanāk, ja vienlaikus vairāki pāri sacenšas, kurš tiks tālāk/ātrāk uz priekšu.
Lieldienu laiks rosina uz dažādām rotaļām kopā ar bērniem, jo svētku galvenie simboli – olas, šūpošanās un ar tiem saistītie ticējumi jau paši par sevi rosina uz izdomu un spēli.