Ilze Polnija (29 gadi, mājsaimniece): Kad pati biju maza, Mātes dienu nesvinējām, aktuālāks bija 8. marts, tā likās īpaša diena, kurā sveicu mammu un sveica arī mani. Atceros, kā tētis un brālis mūs no rīta apdāvināja. Kad sāka svinēt Mātes dienu, sāku gādāt savai mammai dāvaniņas, bet par tādu īstu svētku dienu tā tomēr mūsu ģimenē nekļuva. Joprojām mammu vienmēr sveicu šajos svētkos, bet nejūtu, ka tie viņai ir emocionāli būtiski. Nu arī meitiņa mani pašu sveic šajā dienā. Vissirsnīgākie man šķita koncerti bērnudārzā, kad saņēmu arī tik īpašas, mazo pirkstiņu darinātas dāvaniņas- papīra frēzijas ziedu, kartīti ar vārdiem: „Es mīlu tevi kā nevienu!” Tad nespēju novaldīt aizkustinājuma asaras. Šogad meitiņa uzsāka skolas gaidas. Vai šogad atkal viņa mani pārsteigs?
Mārīte Krastiņa (38 gadi, grāmatvede): Man grūti izcelt kādu vienu prātā palikušu Mātes dienu. Priekš manis labākā vienmēr šķiet pēdējā, kas bijusi. Īpaši man neaizmirstama ir 2006. gada Mātes diena, kurā bija paredzēta mana dēliņa piedzimšana. Viņš gan pasteidzās un Mātes dienā bija jau mēnesi un 11 dienas vecs, togad šo dienu sajutu pavisam citādi - ar lielu laimi, ka mums ir dots tik burvīgs puisēns.
Prātā laikam vienmēr paliks kāda neparasta dāvana - manas meitenes bija rūpīgi sarēķinājušas, cik reizes aptuveni gadā un katrā dienā es dzirdu vārdu „mamma”. Atzīšos, ka šos svētkus ģimenē joprojām mācamies svinēt. Jau tagad ir iegājies, ka Mātes dienas rītā mani 3 bērni man pasniedz kafiju un gardas brokastis gultā un šo dienu cenšamies pavadīt kopā, bērni mani lutina visas dienas garumā. Priekš manis šai dienai ir arī otra puse- man arī ir mamma, kuru vienmēr cenšamies apciemot ar ziediem.
Šie ir svētki, kurus es nekad neplānoju, plāno bērni.
Solvita Spēka (29 gadi, sekretāre): Kopš man pašai ir bērni (nu jau divi puiši), Mātes diena man ir ļoti tuva un emocionāla diena. Katru gadu emocijas raisa pasākumi bērnudārzā, bet arī tas nav pats skaistākais, skaistākais ir, kad mans vecākais dēls Svens, kurš pamazām vispār apzinās svētkus, pienāk un pasaka: „Es tevi mīlu mammīt!”- tas skan neizsakāmi mīļo un šajā dienā jo īpaši. Mīļa dāvaniņa, ko saņēmu viengad maijā, bija uz vienkāršas lapas puisēna apvilkta plaukstiņa. Ļoti mīlu bērnus, tāpēc priekš manis ir laime, kad mazas rociņas apķer un sabučo - tās ir siltākās sajūtas, tā ir mana lielākā dāvana, dzīves piepildījums ar emocijām un sajūtām.
Elita Antone (38 gadi, vecmāte): Esmu vecmāte un šajos svētkos bieži sanāk būt dežūrā, tad nu ir daudz pārdomu un sajūtu par šajā dienā dzimušajiem bērniņiem. Mēģinu vienmēr jaundzimušo vecākus iepriecināt - esmu griezusi priekš viņiem sirsniņas Valentīna dienā, pērusi ar pūpoliem Pūpolsvētdienā un centusies emocionāli sveikt to bērniņu vecākus, kuri dzimst Mātes dienā. Vecākiem bērna piedzimšana vienmēr ir Notikums, bet šādā dienā tā šķiet vēl īpašāka. Protams arī no saviem bērniem vienmēr saņemu bučas un puķes šajā dienā. Novērtēju to katru reizi.
Ilze Grīnberga (32 gadi, māksliniece): Es neaizmirstu pasākumus bērnu dārzā, kur bērni dzied par māmiņām, ir sagatavojuši viņām apsveikumus. Man tad ir jāraud no laimes būt mammai. Un šajā dienā patiesi sirsnīgākā dāvana ir bērnu pagatavoti apsveikumi, vārdos ietērpta mīlestība (dziesmās, dzejolītī vai pat tikai domās). Atceros arī, kā gatavoju apsveikumus savai mammai, zīmēju pūpolu pušķīti un rakstīju dzejolīti „Tu mīļā, mīļā māmiņa, es mīlu tevi kā nevienu, Tu esi manim dārgāka par saulīti un baltu dienu...” Arī mana mamma ir ļoti emocionāla un viegli aizkustināma. Mātes dienā kopā ar bērniem braucam pie manas mammas, vedam viņu uz kafejnīcu svētku pusdienās, ciemojamies pie abām omēm. Man ir arī kāds sapnis par Mātes dienu - gribētos kādreiz vairāk laika, lai varētu saorganizēt īpašu svētku mielastu pašai savā mājā. Lielajam galdam uzklāt baltu galdautu, salikt uz tā pašas gatavotus gardumus un apsēsties ap galdu visai mūsu ģimenei kopā.”
Maija Priede (48 gadi, mājsaimniece): Mani bērni nu jau ir pieauguši, bet esmu priecīga, ka viņi joprojām šajā dienā par mani iedomā. Ja esam tālu, iepriecina arī telefona zvans un mīļi vārdi, bet, ja tiekamies, meita joprojām man pasniedz īpašus ziedus - maijpuķītes, vizbulītes vai citus šajā laikā ziedošus ziedus, ko pati ir salasījusi. Nekādu citu speciālu tradīciju gan ģimenē mums nav, bet jūtu, ka šajā dienā jūtamies mazliet citādi, šķietami vairāk mīlam viens otru.
Aiga Pētersone (39 gadi, uzņēmuma vadītāja): Mātes un bērnu attiecības pašas par sevi ir pilnas mīlestības, pilnas neaprakstāmu emociju, un šie svētki ir iespēja to atkal un atkal atcerēties un aktualizēt. Tāpēc vienmēr arī ģimenē mēģinām šo dienu padarīt citādāku, bērni parūpējas, lai man emociju būtu īpaši daudz. Bijušas dažādas dāvaniņas - gan zīmējumi, gan ziedi, bet netipiskāka bija vecākās meitas apgleznota stikla pudele, kurā iekšā sabērti daudzi salauzti šokolādes gabaliņi. Lai varu tos „dzert” no skaistās pudeles, kad dienām gribas piešķirt vairāk salduma. Un katru gadu man šajā dienā ir īpaši daudz jādomā par saviem bērniem, jāatceras dažādus īpašus mums kopā piedzīvotus brīžus.
Būt māmiņai ikdienā ne vienmēr ir svētki un laime vien. Tās ir arī nebeidzamas rūpes, vēlme pasaudzēt, pakontrolēt, uzmanīt, bet pāri visam beznosacījumu mīlestība, ko īpaši gribas aktualizēt Mātes dienā. Tāpēc šis ir īstais brīdis ļaut runāt pašām māmiņām.
