Kā līgo latvieši ārzemēs?

Artūrs Pinka, dzīvo Anglijā: „Pagājušā gada Līgo vakarā sapulcējāmies kopā visi tuvumā esošie draugi un paziņas – nebijām liels pulks. Vietējā Lietuvas preču veikalā iegādājāmies alu un sieru, grilējām gaļu un citus našķus. Ap pusnakti bijām sarūpējuši nelielu uguņošanu – par prieku bērniem, skanēja latviešu mūzika pa radio. Tā līgojām līdz pat saullēktam, sēdēdami pie ugunskura, par ko kaimiņi nebija sajūsmā. Bija jauki, taču noteikti ne tā, kā Latvijā, jo pietrūka īpašās dabas un zāles smaržas, svētku sajūta nebija pilnīga. Arī šogad esam iecerējuši līdzīgas svinības kopā ar draugiem.”

Kristīne Perez Sanches, dzīvo Zviedrijā: „Esmu prom no Latvijas kopš 2008. gada, tātad kopā jau 3 Līgo svētki pavadīti šeit. Vienus no Jāņiem braucu svinēt uz Latviju pēc šejienes tradīcijām, citos tā bija darbadiena un vakarā par Līgo liecināja vien alus pudele mājās, un likos uz auss, jo arī nākamā bija darbadiena. Līdzīgi bija arī 2010. gadā, kad atkal bija jāstrādā, pie tam šajā laikā gaidīju bērniņu, tāpēc arī alu dzert nevarēju. Uzskatu, ka svinēšana, esot prom no Latvijas, vispār ir nosacīta, jo nemaz tā īsti svinēt negribas, arī nevienā latviešu kopienā iesaistījusies neesmu, jo man tam nepietiek laika. Taču salīdzinoši bieži esmu Latvijā – vismaz reizi 2 mēnešos, tāpēc latviskā man pagaidām pietiek. Pie tam es nevēlos samākslotu svinēšanu – ja nav iespējas līgot Latvijā, tad nedaru to nemaz. Negribas man iedomātu Latvijas līgo nakti ar rasu rītausmā vai ugunskuru mājas pagalmā (vietējie cilvēki to nesaprastu), manuprāt, galvenais nav obligāti svinēt, svarīgāk ir rast svētku sajūtu. Tāpēc esmu nolēmusi turpmākos Jāņus, ja būs iespēja, svinēt Latvijā un pa īstam – ar smaržīgiem pīrāgiem, dziesmām, alu, rasu rītausmā un ķimeņu sieru.”

Liene Lapiņa Holmblad, dzīvo Zviedrijā: „Šie būs mani trešie Jāņi Zviedrijā un laikam bija vajadzīgs šis laiks, lai sakārtotu domas. Atbraucot uz jaunu valsti, paiet laiks, kamēr iepazīstamies ar turienes tradīcijām, tāpēc pirmajā gadā Jāņus svinēju pēc zviedru tradīcijām – pa dienu aizbraucām uz publisko pasākumu, kur viņi ar ozolu lapām greznoja krustu, ap kuru visi dejoja un dziedāja. Valdīja īstena zaļumballes noskaņa. Togad vīram jautāju: „Vai to krustu beigās dedzinās?” un viņš bija lielā neizpratnē, jo nekāda dedzināšana tur nenotiek, Zviedrijā ugunskurus kurt drīkst aprīlī un oktobrī, kad cilvēki dedzina vecās lapas un zarus. Pēcpusdienā Jāņu pasākums beidzās un cilvēki izklīda pa mājām. Biju mazliet vīlusies, ka viss tik ātri beidzās un cilvēki atgriezās pie ikdienas lietām. Pagājušā gadā Jāņus nesvinējām manas neizdarības dēļ – biju mājās viena ar dēlu un 23. jūnijs bija darbdienā, turklāt zviedri šos svētkus svin citā datumā – kad atcerējos, ka ir Līgo vakars, dēls jau bija nolikts gulēt. Labi, ka bija pieejams no Latvijas pieejamais siers un alus, kas man nemaz negaršo, bet arī ar tiem Jāņus izglābt neizdevās. Tieši tad man uznāca pamatīga nostaļģija pēc īstiem Jāņiem ar folkloras kopām un Brīvdabas muzeju. Tādus īstus Jāņus atceros tieši no savas bērnības – lielā ģimenes lokā, ar dziesmām, ugunskuru u.t.t. Bet laikam jau aizbraucējiem tā ir, ka pēc noteikta laika svešumā gribas pēc pilnas programmas sajust latvisko, tradīcijas. Tieši tāpat kā tas ir ar dzintara auskariem – dzīvojot Latvijā šķita, ka tādus valkā vien vecas tantes, bet pagājušā vasarā nevarēju vien sagaidīt brīdi, kad būšu Latvijā un varēšu sev iegādāties vienu pāri. Tāpēc šogad esmu nolēmusi svinēt Jāņus, jo latvieši to prot vislabāk un jūtu sevī mātes un latvieša pienākumu – parādīt šīs tradīcijas savam dēlam. Es vēl nezinu, kā tas izdosies, bet esmu plānojusi pa dienu apmeklēt zviedru Jāņu pasākumu, bet vakarā turpināt svinības pēc latviešu tradīcijām – sameklēšu Līgo dziesmas, pagatavošu ķimeņu sieru un neiešu gulēt līdz saullēktam. Vēl tikai jāizdomā, vai svinēt latviešu Līgo dienā, kas atkal, visticamāk, būs darbdiena, vai zviedru svinamajā dienā, bet latviešu garā. Katrā ziņā – es šogad svinēšu!”

Anete Lapiņa, dzīvo Īrijā: „Uzburt Jāņu sajūtu šeit ir vienkārši neiespējami, tāpēc vairākus gadus, dzīvojot Īrijā, Jāņus vienmēr braucu svinēt Latvijā. Vienu gadu, kad nesanāca aizbraukt, Jāņos jutos skumīgi, jo kaut arī dzērām alu un ēdām sieru, skanēja Jāņu dziesmas, man gribējās būt Latvijā. Nākamajā gadā pamēģināju svinēt Latviešu Biedrības organizētajā pasākumā – tas bija jautri, bija pīpeņu vainagi (jā, šeit aug arī pīpenes), balle, dejas, dziesmas, alus, siers, liels ugunskurs u.t.t. Tikai otrajā dienā nācās iet uz darbu. Ja gribas just īsto Jāņu noskaņu un auru, ir jābrauc uz Latviju, jo ir vēl kas – Īrijā Jāņos vienmēr līst lietur. Šogad Jāņus svinēšu kopā ar lietuviešiem, kuriem ir Jonas – notiks svinēšana pie dabas, ar ugunskuru, tie būšot Jāņi 21. gadsimta stilā ar lietuviešu Jāņu deju miksli.”

Kārlis Neimanis, dzīvo Vācijā: „Šie būs vien mani otrie Jāņi Vācijā. Pagājušā gadā biju tikai nesen šeit ieradies, pie tam ģimene palika Latvijā, tāpēc tovakar vien iedzēru alu un ilgojos pēc mājām. Arī apkārt svinētājus nemanīju. Šogad gan būs nedaudz citādi – izlēmām, ka ģimene atbrauks pie manis uz Vāciju un mēģināsim uzburt šeit latviskas svinēšanas gaisotni. Noteikti būs no Latvijas vestais siers, dziedāsim un būsim visi kopā.”

Marta Stopiņa, dzīvo Īrijā: „Jāņus svinam kopā ar citiem latviešiem, jo tikai latvieši var izprast īstāko svinēšanas jēgu, tradīcijas un noskaņojumu. Cenšamies Līgo vakarā izbraukt pie dabas, ja iespējams, kuram ugunskuru, cepam šašliku, dziedam un pinam vainagus. Protams, tas ir nedaudz citādi kā Latvijā, jo visapkārt nemana jāņugunis, bet noskaņa jau rodas tāpat. Visinteresantāk bija pagājušā gadā, kad mūsu kompānijā bija arī pāris lietuvieši un poļi, mācījām viņiem izdziedāt latvisko „Līgo!” un lēkt pāri ugunskuram, tas izvērtās par tiešām jautru pasākumu. Arī šogad svinēsim kā līdzīgi – kopā ar šejienes draugiem dosimies nelielā izbraucienā pie dabas atliek vien cerēt uz labvēlīgiem laika apstākļiem. Ak jā – un es arī šeit mēģinu cept speķa pīrādziņus kā mājās.”