Lieldienu tradīciju zinātāja ir Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja pedagoģe Baiba Magona, kura atzīstas, ka pati vislabprātāk olas krāso sīpolu mizās un citos dabīgajos materiālos. Lūdzām viņu pastāstīt par tradīcijām laiku ritumā, par to, ko Lieldienās darīja mūsu senči un ko šodien darām mēs.
Lieldienu tradīcijas toreiz...
Agrāk cilvēki Lieldienu rītā cēlušies pirms saules lēkta un devušies mazgāt seju tekošā ūdeni, jo šajā rītā ūdenim piemītot sevišķs dziedinātāja spēks. Pēc sejas mazgāšanas gājuši modināt vēl gulošos, šaustīdami viņus ar pūpolu un izplaucētu bērzu zariem. Vissvarīgāk bijis šaustīt bērnus, sakot: „Pūpol, pūpol, apaļš kā pūpols!” Šaustītājus pēc tam cienājuši ar plāceņiem un krāsotām olām.
Malienas pusē jauni puiši gājuši pirms saules ap māju, pēc tam mājiniekus pēruši ar pūpoliem un prasījuši olu – kas olu nedevis, to ar visu gultu apgāzuši.
Lībiešiem aktuāla bijusi putni modināšana, jo viņi ticējuši, ka putni pa ziemu nekur prom nedodas, bet guļ paslēpušies jūrā. Pirms saules lēkta puiši un meitas tad gājuši uz jūras malu un modinājuši sīkos putniņus.
Interesanti, ka Lieldienās jūras krastā rotāta arī eglīte un cilvēki viens otru cienājuši ar līdzi paņemtiem gardumiem. Putnu dzīšana simbolizējusi arī visa ļaunā, sliktā, slimību aizdzīšanu prom – aizdzina visu, no kā gribēja atbrīvoties. Dzinēji dziedāja speciālas dziesmas, kuru piedziedājumā bijis vārds „šūvo!”.
Tāpat arī ar ūdeni Lieldienu rītā mazgāti lopi un bišu stropi, lai tie būtu veseli un auglīgi.
Šūpoles palīdzot mērīt arī mūža garumu – Lieldienās pār šūpolēm jāmet ola, ja to izdodas noķert rokās, gaidāms vēl garš mūžs.
Lieldienu tradīcijas tagad...
Kā galvenās tradīcijas saglabājušās olu krāsošana, ripināšana un šūpošanās. Vairāk gan šīs tradīcijas ir pārvērstas par izklaidi, agrāk tas viss vairāk bijis saistīts ar latviešu zemniecisko dzīvesveidu. Kā uzskata Baiba Magona, „ir saglabājusies tradīciju ārējā forma, bet būtība un saturs daudzām no tām ir pazaudēts.”
Lieldienu pasākumos visgarākā rinda esot pie šūpolēm, jo katrs grib izšūpoties, lai viņam vasarā nekostu odi un dunduri. Tāpat arī ģimenēs kopā tiek krāsotas olas – ir gan dabīgo krāsvielu piekritēji, kas izmanto sīpolu mizas, mellenes, asnus u.c., gan arī cilvēki, kuri labprātāk izvēles veikalos nopērkamās ķīmiskās krāsas, ar kurām iespējams panākt košākus toņus. Tā ir gaumes lieta.
B.Magone saka: „Tradīcijas ir jāturpina. Nekas, ja tādējādi sanāk katru gadu darīt vienu un to pašu. Agrāk šīs lietas tika mācītas ģimenē, tagad talkā nāk arī skolas un bērnudārzi, jo vecāki bieži ir pārāk aizņemti, lai bērniem šīs lietas iemācītu. Galvenais, lai šīs latviskās vērtības nepazūd un cilvēki tās zinātu. Lieldienas ir prieka pilni svētki, tie nāk ar gaismu – dienas paliek garākas par nakti un iestājas astronomiskais pavasaris. Latviešiem šie svētki vienmēr simbolizējuši gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu.”
Lieldienās vajagot dejot, lēkt, skriet, pērties un kustēties, jo tas viss arī simbolizē dzīvību. Lieldienas ir arī laba iespēja satikties jauniem ļaudīm, jo pie šūpolēm arī tagad nāk jauni puiši un meitas, reizēm atceroties, ka meitas puišus cienā ar olām un plāceņiem, bet puiši meitas izšūpina.
