Izstādē izmantoti mākslas darbi un materiāli no Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Aleksandra Čaka memoriālā dzīvokļa-muzeja, Mūkusalas Mākslas salona, Latvijas Valsts arhīva kolekcijām, kā arī privātkolekcijas.
Papildus mākslas darbiem izstādē tiks sniegts ieskats par pašu Penzas mākslas skolu – pasniedzējiem un mācību struktūru. Tāpat būs iespēja iepazīties ar latviešu mākslinieku atmiņām, vēstuļu fragmentiem un zīmējumiem no pavadītā laika Penzā.
Izstādi papildinās pasākumu programma, kas iekļauj “Sarunas muzejā”, lekcijas, radošo darbnīcu un citas aktivitātes.
No 2019. gada 11. oktobra līdz 2020. gada 12. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē notiek Aleksandras Beļcovas darbu izstāde. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā šīs izstādes laikā tiks nomainīta ekspozīcija. “Latviešu mākslinieki Penzas mākslas skolā” ir kā papildinājums Aleksandras Beļcovas darbu izstādei LNMM, jo ekspozīcija par Penzas mākslas skolu stāsta arī par Beļcovu, kura tur mācījās no 1912. līdz 1917. gadam.
1915. gadā, Pirmā pasaules kara dēļ, Rīgas pilsētas mākslas skolu nācās slēgt. Kara apstākļos tās evakuācija nebija iespējama, bet toreizējais skolas direktors Vilhelms Purvītis panāca to, ka daži no skolas audzēkņiem varēja turpināt mācības Krievijas Impērijas mākslas skolās. Vairāki no viņiem izvēlējās Penzas mākslas skolu. Tā tika uzskatīta par vienu no labākajām Krievijā un atradās 625 kilometru attālumā no Maskavas.
Lai arī mācības šajā skolā notika relatīvi īsu laiku – no 1915. līdz 1917. gadam (daži no Penzas devās prom jau 1916. gadā), Latvijas mākslas vēsturē tas bija īpaši būtiski, jo tajā mācījās jauno mākslinieku paaudze – vēlākie Latvijas modernisma meistari.
Jau pirms kara, 1911. gadā, uz Penzu devās mācīties mākslinieks Kārlis Baltgailis (1893–1979), kuram šo skolu ieteica viņa brālēns Jānis Baltgailis. Jēkabs Kazaks (1895–1920) Penzā ieradās 1915. gada 14. augustā pēc cita Penzas audzēkņa – Augusta Dīriķa (1894–1941) – aicinājuma. Drīz Kazakam pievienojās Romans Suta (1896–1944), kurš uz Penzu aicināja Rīgas pilsētas mākslas skolas vecāko kursu audzēkņus – Aleksandru Drēviņu (1889–1938), Kārli Johansonu (1890–1929), Valdemāru Toni (1892–1958) un Konrādu Ubānu (1893–1981). No Pēterburgas Penzā vispirms ieradās Tone, bet decembrī no Rīgas – Ubāns ar Johansonu. Uz Penzu devās arī mākslinieki Roberts Sniķeris (1898–1920), Kārlis Siliņš (1895–1955), kā arī mūsdienās maz zināmie Roberts Mačernieks (1898–1920) un Augusts Ivans (1895–?). Ar latviešu māksliniekiem sadraudzējās krievu māksliniece Aleksandra Beļcova (1892–1981), kura Penzā studēja no 1912. gada un kura vēlāk atbrauca dzīvot un strādāt uz Latviju, kļūstot par nozīmīgu mākslinieci Latvijas modernisma virzienā.
Esot Penzā, jaunie mākslinieki saprata, ka dzīvošanas apstākļi šajā pilsētā būs skarbi – nācās mitināties aukstās istabās (vienmēr enerģiskais Suta esot bijis vienīgais, kurš nekad nesūdzējās par aukstumu), ēst trūcīgu pārtiku un -30 grādu temperatūrā staigāt laikapstākļiem nepiemērotā apģērbā. Tomēr degsme mācīties, kā arī vietējo latviešu mākslinieku komūnas esamība praktiskās neērtības mazināja.
Pavasaros skolā notika audzēkņu darbu izstādes, kurās piedalījās arī latviešu mākslinieki. Viņu atšķirīgais gleznieciskais izteiksmes veids guva lielu atzinību – viņu darbiem tika atvēlēta vesela siena. Penziešiem latviešu mākslinieku darbi šķita novatoriski, moderni un drosmīgi.
1916. gada pavasarī Konrādam Ubānam, Kārlim Johansonam un Valdemāram Tonem karaklausību dēļ Penzu nācās atstāt; arī pārējie mākslinieki 1917. gadā atstāja Penzu (Romans Suta un Aleksandra Beļcova devās uz Pēterburgu, no kuras vēlāk Romans Suta ar Jēkabu Kazaku devās uz Latviju brīvprātīgi pieteikties strēlnieku pulkos).
Kara laikā pārdzīvotās grūtības un dzīvošana komūnā ārpus Latvijas māksliniekiem deva vienotības apziņu. Kopīgie meklējumi jaunas mākslinieciskās valodas izveidošanā noformēja arī tālākās “Ekspresionistu” grupas kodolu (vēlāko Rīgas mākslinieku grupu), kurā iekļāvās gan Romans Suta un Aleksandra Beļcova, gan Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone un citi modernisti.
