Rīgas mākslas telpā atklāj konceptuālo kleitu izstādi

Visas vakarkleitas izstādē "Recycled.lv" ir darinātas no vīriešu krekliem un tā nav nejaušība, jo dizainerei tuva aktuālā reciklēšanas filozofija. Vai tas norāda, "ka dziesma nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām"?

Nē, ir tomēr arī par "krekliem", jo Ingrīdas Zāberes "Recycled.lv" vispirms piedāvā to, ko labs modes tērps piedāvā parasti – skaisto un pārsteidzošo. Savukārt ar reciklēšanas filozofiju un konkrētiem pārstrādes priekšmetiem – vīriešu krekliem – Ingrīdas Zāberes kolekcija ir unikāls dizaina, ready-made koncepcijas, veselīgas domāšanas un ne mazāk svarīgi – asprātīgs dzimtes studiju kokteilis. "Recycled.lv" vakarkleitu var valkāt stilīgumam. Bet var tajā lūkoties kā pasaules izteicējā, kam izdevies apjēgt ekoloģiskas un konceptuāli mākslinieciskas patiesības, kā arī jaunu sēriju mūžsenā stāstā par Ādamu un Ievu.

Reciklēšanas jeb otrreizējas izmantošanas pretstats ir vienreizēja produktu lietošana un ātra nonākšana atkritumos, tāpēc nereti reciklēšanu uzlūko kā sirdsapziņas jautājumu. Prātojot par globālās sasilšanas draudiem, visbiežāk izskan doma, ka planēta ir pārapdzīvota un tāpēc nonākusi oglekļa izmešu gūstā, kas novēršami, "stabilizējot iedzīvotāju skaitu" un tādā veidā – intensīvo saimniecību. Iedzīvotāju skaita jautājums padara siltumnīcas efektu par visai divdomīgu politiskās ētikas jautājumu. Vai tas ir vienīgais risinājums?

"Lai risinātu siltumnīcas efektu, nevajag palīgā ētiku, būs gana ar nedaudz zinātnes," atbild ķīmijas profesors, slavenā cradle-to-cradle (no šūpuļa līdz šūpulim) principa autors Mihaels Braungarts un uzsver, ka siltumnīcas efekta novēršana ir kvalitātes problēma – ja tu negribi būt idiots kā dizainers vai kā inženieris, tad tu domāsi par siltumnīcas efektu kā sava darba svarīgāko kontekstu. Cradle-to-cradle jeb ražošanas principiāli jauna plānošana, paredzot nevis atkritumus, bet katras sastāvdaļas atgriešanos izejvielas statusā, ir metabolisms, kas dabas vielmaiņas apli attiecina uz ražošanu.

No vienas puses Ingrīda Zābere kritiski rāda līdzšinējā saimniecības modeļa sekas – labas kvalitātes kreklus, kas nonāk atkritumos un vairo ainavas bezjēdzīgo bojāeju. No otras puses – viņa neapraud civilizācijas vainu retoriskā priekšnesumā, bet rada konceptuālu dizainu skaistā formā un izvērstā intelektuālā diapazonā. "Recycled.lv" – tā nav tikai kolekcija, tā ir modes īpašību papildināšana modernos diskursos.

Kopš Marsels Dišāns ienesa rūpnieciskus priekšmetus izstāžu zālē un pasludināja tos par mākslas darbiem, māksla ir mainījusies. Tā sašķēlās un jau simts gadus darinājumi sacenšas: ko no vielas spēj radīt pats autors un – ko autors spēj likt mums saprast ar kādu jau gatavu objektu – ready-made. Gatavie objekti mūsdienu mākslā spēj pavēstīt arvien vairāk, par to jāpateicas konceptuālismam kopš 1960. gadiem, kas māca redzēt mākslu kā domu telpu. Ingrīdas Zāberes vakarkleitas ir konceptuāli darinātas no gataviem vīriešu krekliem, tos neārdot, negriežot un nepāršujot, tātad – nemainot, vien saskatot rūpnieciskajā objektā moduļa potenciālu, kas kā pārsteidzoša formula kalpo balles kleitu radīšanai. Tieši formulas princips dod Zāberes jutekliskajām kleitām papildus lomu – domājošās kleitas. Kleitas, kas dzīvo romantiskā tēlā un konceptuālā telpā vienlaikus. Reciklēšanas un ready-made noteiktība izpaužas arī izstādes scenogrāfijā, kas tapusi, radoši izmantojot jau gatavās Kristiana Helvinga projektētās sienas Viktora Timofejeva izstādei "Fourests" tepat, Intro zālē.

Izstādes "Recycled.lv" domu ceļi – tajos var klejot ar aizrautību. Moderna dizaina ieguldījums modernas civilizācijas veidošanā. Otrs svarīgākais ir modernās mākslas tiekšanās svarīgo risināt ārpus objekta, kas nozīmē, ka kleita jau nepazūd, bet kleita kļūst par zīmi, kas norāda – ne tikai uz valkātājas skaistumu, ne tikai uz dizainera prasmi rast skaisto, bet uz viņu abu dvēseles spēju domāt skaisto globāli.

Taču Ingrīdas Zāberes kleitās ir vēl viens būtisks stāsts – par attiecībām. Par to, kā Viņš un Viņa mūžīgi tiekas uz šaurās laipas, protams, lai izaicinātu. Vienlīdz likumīgs būs stāsts par "Ādama ribu" – vīriešu kreklu, kas kalpojis kaut kā jaukāka radīšanai. Stāsts sola patriarhālu sāgu modes valodā. Vai ticēsim tam? Bet varbūt – feminismam? Ak, padomājiet, cik brīnumjauki skan šo kleitu nosaukumi: no četriem, no deviņiem, no vienpadsmit vīriešu krekliem! Cik daudz tos vajag, lai iznāktu viena kleita! Tie saskaitīti gluži kā medību trofejas un no tiem kā no kažokzvēriem, maigi ignorējot iepriekšējos varoņdarbus, pašūtas vakarkleitas. Uz priekšu? Līdz mirklim, kad atskan kāds maģisks lūgums: Es gribu tavu kleitu pa labi un tevi pa kreisi...*?

Labai mūsdienu mākslai nav vienas pareizās nozīmes, toties tās domājošā virzība dod mums cerību – nākotnei, briedumam, cilvēcībai un mīlestībai. Ingrīdas Zāberes konceptuālās vakarkleitas ir tādas.

Izstādes kuratore Inga Šteimane.