Izstādes „Klusā daba” un „Skābekļa kokteikis” kultūras pilī Ziemeļblāzma

Mākslinieks un dizaineris Viesturs Vilks dzimis 1944. gadā. Mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijas interjera un iekārtas nodaļā. Savu radošo darbību interjera veidošanā uzsācis 1969. gadā, realizējot tādus objektus kā kinoteātris „Rīga” (1976.g., renovācija-restaurācija), kultūras nams „Ziemeļblāzma” (1980. – 1984.g.), Latvijas Medicīnas akadēmija (1988.g.), Latvijas Vēstniecība Lielbritānijā Londonā, mēbeļu komplekti Latvijas zālei ANO pilī Ženēvā un Latvijas Republikas vēstniecībā Lietuvā Viļņā, kā arī Duntes muižas rekonstrukcija un interjeri (2009.g.).

Kopš 2010. gada pievērsies pasteļglezniecībai, un par izstādi teic: “Gleznoju kluso dabu, ar priekšmetiem, grāmatām. Ir sajūta, ka katrs priekšmets kaut ko grib pateikt. Man, savukārt, gribas saprast, ko tas grib pateikt!”

Mākslinieces Ērikas Kumerovas personālizstāde "Skābekļa kokteikis" apskatāma kultūras pils "Ziemeļblāzma" trīs izstāžu zālēs, un tajā ikvienam iespēja iepazīties ar mākslinieces pēdējā laikā radītiem darbiem, kas tapuši uz audekla, galvenokārt, eļļas tehnikā.

Ērika Kumerova ir jūrmalniece, bet dzimusi Rīgā, un jau bērnībā aizrautīgi apmeklējusi mākslas skolas nodarbības. Mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā. Studējot akadēmijā un piedaloties konkursa izstādē, kļuvusi par Humboldta Valsts Universitātes stipendijas laureāti, mācības turpinot Kalifornijas Humboldta Universitātē.

Mākslinieces radošā daudzveidība izpaudusies plaša spektra mākslas un dizaina nozarēs. Darbojusies arī „Ashland art gallery” mākslas galerijā ASV. Mākslinieces darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, Krievijā, Vācijā, Somijā, ASV, Anglijā, Norvēģijā un Dānijā.

Māksliniece pati par savu radošo darbošanos saka: „Audekli, otas, šķīdinātāji, lakas, eļļas un krāsas ir mani sabiedrotie, mani padotie, uzticamie kalpi, tie ir mana ikdiena. Pēdējā laikā mani saista tieši eļļas glezniecība ar tai piemītošo īpašo smaržu, tā mani iedvesmo un atver radīšanai. Ota, skriedama pa audeklu, ļauj materializēties manai domai, sajūtai, priekšnojautai. Es gleznoju dabā novērotus motīvus savā redzējumā. Necils pļavas ziediņš man nozīmē vairāk nekā izgaismots debesskrāpis lielpilsētas vidū. Kad uzspīd saule – visi putekļi ir no zelta. Gaisma ir tas, ko es vēlos gleznot, ko meklēju un ko vērtēju visaugstāk, sargāju un apbrīnoju. Pēc gaismas es dzenos, tā vienīgā ļauj piepildīt manas ilgas.”

Izstādes apskatāmas bez maksas.